Vai tiešām atzīmes vairs neliks? Kā es zināšu, kā manam bērnam iet mācībās, vai mans bērns atbilst sava vecumposma standartam? Vai ir iespējama izaugsme bez savstarpējas sāncensības un sacensības? Par šiem un citiem vecāku jautājumiem, kas regulāri izskan saistībā ar pilnveidotā mācību satura ieviešanu un pārmaiņām vērtēšanā, eksperti sprieda vecāku organizācijas mammamuntetiem.lv un “Skolas 2030” diskusijā “Vai turpmāk skolā atzīmes neliks?” sociālajā tīklā “Facebook”. Par to, kā un kāpēc mainās vērtēšana, kā ar vērtēšanu var veicināt skolēnu izaugsmi, diskutēja Pāvels Pestovs, “Skolas 2030” vecākais eksperts, un Andžela Sokolova, Mārupes ģimnāzijas direktora vietniece metodiskajā darbā. Diskusiju moderēja mammamuntetiem.lv vadītāja trīs bērnu mamma Inga Akmentiņa-Smildziņa.
Kāpēc jāmaina vērtēšana?
“Lai ieviestu jauno mācību saturu, ir jāmaina vērtēšana, jo, tāpat kā konkrētu sasniedzamo rezultātu nevar iegūt, ja mācību procesā viens cilvēks tikai stāv priekšā un lasa lekciju, tāpat jāmaina arī vērtēšana. Jāsalāgo process – mācīšanās un vērtēšana –, tāpēc mēs cenšamies aktualizēt vērtēšanu. Vērtēšanai ir senas un nemainīgas tradīcijas. To zinām, jo mēs, vecāki, esam gājuši skolā un tagad mūsu bērni 11–12 gadus iet skolā, bet te pēkšņi – izmaiņas! Jāatzīst, šīs izmaiņas būs ilgtermiņā un izaicinošas,” pauda P.Pestovs.
Plānots, ka pirmajās trīs klasēs vērtēšana noritēs tā, ka bērns pats ar skolotāja pamudinājumu varēs saskatīt, cik tālu ir ticis, cik viņš var izdarīt, un būt pārliecināts par to, ko var izdarīt. Arī vecākiem ir jābūt pilnīgai skaidrībai: es redzu, cik tālu mans bērns ticis, cik tālu aizgājis pēc nedēļas, vai pēc trim nedēļām jau to ir apguvis. Nebūs pieļaujama situācija, ka vecāki nezina. Un vecākiem ar bērniem sarunas būtu jāvirza, vairāk uzdodot jautājumus: kāpēc tev nav iznācis tikt tik tālu, cik gribēji, nevis, ieraugot, ka ir atzīme “septiņi”, tikai nopriecāties, ka tas ir labi, skaidro P.Pestovs.
Lai bērnus motivētu ilgtermiņā, viņaprāt, situācijā, kad skolotājs uzdod pārbaudes darbu, vajadzētu domāt, ko es no šī darba iemācīšos. Tāpat jāsaprot, ka pārbaudes darbs nebūs vienīgais pārbaudes veids. Tas var būt arī laboratorijas, pētnieciskais darbs vai projekts un tur vērtēšana ieņems vēl nozīmīgāku vietu, uzskata P.Pestovs.
Savukārt A.Sokolova stāsta, ka savā skolā, kas ir projekta “Skola 2030” pilotskola, izmēģina dažādas jaunas pieejas. “Cenšamies iet prom no lielā atzīmju kvantuma, izmantojam arī pašvērtējumu, jo ar šādu pieeju bērns visu laiku ir iesaistīts procesā un viņam ir grūti no tā izvairīties,” norāda Andžela un kā piemēru min gatavošanos atstāstījumam latviešu valodā: “Lai atstāstījums būtu perfekts, klasē izrunājam, ko darīsim sākumā, ko pēc tam, ko piemācīsimies klāt, un trenējamies.” Bērns pats var sekot līdzi, kā viņam iet, un klasesbiedrs vai skolotājs viņam var dot norādes. Taču tas nenozīmē, ka visiem bērniem atstāstījums izdosies perfekts – vienam tas būs iesācēja līmenī, citam vidējs, citam – perfekts, bet katrs būs kaut ko sapratis un bērni visu laiku būs iesaistīti. Savukārt skolotājiem nepieciešams tāds kā “koferītis” ar metodēm un paņēmieniem, kā šo procesu organizēt.
Ne konstatēt, bet sniegt atgriezenisko saiti
Pāvels atgādina, ka jaunajā vērtēšanā būs jāpāriet no situācijas konstatēšanas uz atgriezeniskās saites sniegšanu, jo zinātniskajos pētījumos ir pietiekami atspoguļots, ka zināšanu konstatēšana nenoved pie tā, ka bērns mācīsies vairāk.
Turklāt dažādām situācijām nepieciešama atšķirīga atgriezeniskā saite. Piemēram, bērnam nesanāk labi izprast tekstu. Ja viņam ir nepietiekams vārdu krājums, skolotājs sniegs vienu atgriezenisko saiti, ko darīt, – ieteiks vizualizēt tekstu, klasē pie tāfeles novietos vārdu sienu utt. Bet, ja, piemēram, bērns lēni atpazīst burtus, vārdu krājums nebūs saistošs un jāsniedz cita atgriezeniskā saite. Tātad veltīsim mazāku laiku konstatēšanai: tev ir “seši”, jo tu neizproti tekstu, vai tev ir “četri”, jo nevari izlasīt, bet veltīsim lielāku laiku atgriezeniskajai saitei. Turklāt tā ir jāiedod precīzi, ar pievienoto vērtību, skaidroja P.Pestovs.
“Visi bērni nebūs teicamnieki, jo katram ir savi griesti, ko viņš spēj sasniegt,” uzskata A.Sokolova. Viņasprāt, skolotāja un bērna galvenais uzdevums ir izprast šos griestus un atskārst, ko ar tiem var izdarīt, atrast iemeslus un attīstīties tālāk. Skolotāja un bērna sadarbība ir ļoti svarīga, un jāsaprot, ka visos 16 mācību priekšmetos nevar no skolēna prasīt desmitniekus. Nevarēs arī kā pašlaik – konstatēt, ka bērnam ir “četri”, un pateikt, lai viņš nāk uz konsultācijām vai meklē privātskolotāju. Ir nepieciešama atgriezeniskā saite pret rezultātu, un tad var saprast, kas un kāpēc pietrūkst un ko ar to darīt.
Andžela pauda viedokli, ka skolotājam arī pašam jāizprot, kā šī sistēma strādā, kādas metodes viņš pārzina un kā darbojas atgriezeniskā saite, jo pedagogu pieredze atšķiras un arī viņi ir katrs savā līmenī – viens strādā pa jaunam, cits taustās, mēģina saprast, bet vēl kādam ir grūti šķirties no vecās pieredzes. Labā ziņa – skolotāji ir gatavi mācīties.
I.Akmentiņa-Smildziņa norādīja, ka vecāki uzdod jautājumus, kāpēc katrā priekšmetā trīs nedēļas neparādās neviena atzīme, kā saprast, ko nozīmē vērtējums – šīs mazās aprakstītās lapiņas –, ko ar to iesākt un ko mēs mājās varam darīt. A.Sokolova atgādina, ka tāpēc jau skolā ir vecāku dienas un vecāki nāk arī uz individuālām sarunām. Turpretī skolotājam vissarežģītākais jautājums ir, kā uztrenēt savas prasmes, lai sniegtu atgriezenisko saiti, aptverot visus 30 bērnus klasē, un lai šī saite būtu individuāla. “Tāpēc skolotājiem ir jātrenējas, mēs organizējam mācības un darām to jau trešo gadu. Gūtās atziņas: tas strādā, skolotājiem patīk, viņi redz tam jēgu. Tikai skolotājam pašam ir jāsaprot, ka ar 5. klasi darbosies vieni paņēmieni, bet ar 9. – citi, ar a klasi var strādāt šādi, bet ar b klasi – citādi, skolotājam jāveido sava sistēma. Kad sistēma izprasta un izveidota, var strādāt,” pārliecināta A.Sokolova.
Pārbaudīt var dažādos veidos
Vecākus interesē arī, kad būs pirmie eksāmeni – jaunie valsts pārbaudes darbi ar citādo pieeju. P.Pestovs atklāja, ka pirmie valsts pārbaudes darbi būs 2023. gadā, kad pēc pilnveidotā satura tos kārtos 9. klases, bet vidējā izglītībā – padziļinātajos kursos. Gadu iepriekš – 2022. gadā – būs iespēja kārtot valsts pārbaudes darbus optimālajā līmenī latviešu valodā, matemātikā un svešvalodā. Bet vēl gadu iepriekš Valsts izglītības satura centrs plāno publiskot eksāmenu paraugus. Pārbaudes darbu forma un veids noteikti mainīsies atbilstoši pilnveidotajam mācību saturam, tie būs kompleksi un citādi veidoti, orientēti uz komplekso sasniedzamo rezultātu. Tā kā eksāmenā trīs stundu laikā nav iespējams iegūt pilnīgu informāciju, noteiktos priekšmetos būtu svarīgi dot iespēju bērniem krāt punktus jau procesā, bet eksāmenā demonstrēt savas spējas arī praktiskajos darbos, piemēram, ķīmijā un fizikā.
Ļoti nozīmīgi diagnosticējošajos darbos ir funkcijas un mērķu precizēšana. Tie nav domāti, lai bērnus salīdzinātu, lai tikai no tiem secinātu par skolas kvalitāti, bet gan, lai skola un skolotājs kopā plānotu un pilnveidotu mācību procesu, īpaši domājot par bērniem pēc 3. klases, kad varbūt mainās pedagogs. “Skolas 2030” veidotie diagnosticējošie darbi būs domāti skolotājam, lai viņš varētu plānot procesu ar savu klasi. Piemēram, ar vienu klasi var droši iet uz priekšu, bet ar citu nav tik labi, un tad divas nedēļas vai vairāk, tik, cik nepieciešams, skolotājs varēs veltīt laiku, lai uzbūvētu pamatus, jo, lai ietu uz priekšu un bērns vai pieaugušais iemācītos, svarīgs faktors ir būvēt klāt no tās vietas, kur es esmu. Ja nav iepriekšējo zināšanu, zināšanas ir fragmentāras un nepilnīgas. Diagnosticējošajiem darbiem ir tieši tāds mērķis – ieplānot šo procesu pēc iespējas kvalitatīvāk.
Atzīmju būs mazāk
Atzīmju skaits ievērojami samazināsies – mēneša laikā viena atzīme, bet, kas tajā ietilpst, kas tiek novērtēts – zināšanas, prasmes, attieksmes vai kas cits, jautā vecāki. Andžela uzskata, ka tas ir atkarīgs no sasniedzamā rezultāta, ko gribam redzēt un tā, vai ieliekam tikai akadēmiskās zināšanas vai iestrādājam arī citas lietas, un tā var būt arī attieksme. Vienlīdz svarīgas ir akadēmiskās zināšanas, attieksme un prasmes. Lai gan attieksme – tas ir slidens jautājums. Piemēram, vai mājasdarbu pildīšana vai nepildīšana parāda manu attieksmi? Ja es mācos uz “deviņi” un “desmit”, visu izmācos stundās un mājās man vairs nevajag trenēties? Kontroldarba vērtējums ir atkarīgs no sasniedzamā rezultāta, un atzīme var būt ne tikai par 40 minūšu darbu, bet arī par divu nedēļu projektu.
“Piemēram, man kā matemātikas skolotājai šķiet, ka mācīties statistiku no grāmatas un pēc tam uzrakstīt kontroldarbu ir nepraktiski un neinteresanti. Tā vietā mēs ar skolēniem veidojam projektu divu trīs nedēļu garumā. Sākumā apgūstam teoriju, izvirzām mērķi, notiek plānošana grupās, un veicam vēl vairākas citas darbības, lai šis projekts (pētījums) īstenotos. Visu kopā kā klase varam nodefinēt. Noslēgumā novērtējam arī sadarbību un vai viss notika laikus pēc plāna,” savu pieredzi izklāsta skolotāja Andžela.
Pāvels uzskata, ka papildinātais saturs neatceļ fundamentālās zināšanas, bet prasme kontrolēt emocijas tagad ir saturs. Ja vien veltīsim laiku atgriezeniskās saites sniegšanai, bērns varēs zināt, cik tālu ticis, un, iespējams, arī pamatskolā parādīsies līmeņi. Četri līmeņi pret sasniedzamo rezultātu – piemēram, prot saskaitīt divciparu skaitļus – un pretī līmenis. Taču to nepieciešams skaidrot vecākiem, jo nevar būt situācija, ka pusgadu nekas nenotiek, bet tad pēkšņi – kontroldarbs un “trīs”. Tāpat, viņaprāt, skolas līmenī jābūt iespējai laikus pamanīt problemātiku – ieraudzīt tos bērnus, kuriem nesanāk tik labi, un sniegt papildu atbalstu, kuru plānojam skolas līmenī.
Andžela domā, ka būtu labi, ja e-klases un “mykob” sistēmās nākotnē būtu iespēja ziņas dot jau procesā (šobrīd šādas iespējas nav). Bet, kamēr nav, katra skola var izstrādāt savu vērtēšanas sistēmu. “Mēs skolā praktizējam vērtējumu procentos. Piemēram, starp diviem lieliem pārbaudes darbiem iesākam tēmu, tad uzdodam bērniem mazu darbiņu un nevis liekam atzīmi, bet veidojam stabiņu, kur ierakstām vērtējumu procentos, protams, pirms tam izrunājot ar bērniem un vecākiem, ko tas nozīmē. Tā skolēnam ir ziņa: ja es gribu kontroldarbā dabūt astoņi, bet mans vērtējums ir 30–40 procentu, tad, visticamāk, astoņi es nedabūšu un man ir kaut kas jādara – jāiet uz konsultāciju u.c. Arī vecāki tā var sekot līdzi, kā bērns virzās,” savā pieredzē dalās Andžela.
Vai vecākiem obligāti jāiet e-klasē?
Vai vecākiem obligāti ir jāiet e-klasē vai “mykob”? I.Akmentiņa-Smildziņa ir saskārusies ar vecākiem, kuru bērns mācās 4. klasē un kuri kategoriski pasaka: “Es e-klasē neiešu!” Andžela uzskata, ja vecāki bērnam ļoti uzticas, viņi var arī e-klasē neiet. Savukārt Pāvels teic, ka ir svarīgi veidot pozitīvu attieksmi, jo mūsu sabiedrībā diemžēl ir pieņemts, ka kļūda – tā ir neveiksme, bet kļūda var būt arī iespēja, lai labāk saprastu un iemācītos. Tāpat skolotājiem nevajadzētu bērniem teikt: šis nav matemātiķis u.tml., jo šajā vecumā veidojas priekšstats par sevi.
“Mēs ļoti daudz ar bērniem runājam, kur iemācīto var izmantot. Nesen man bija saruna ar 11. klases puišiem, un es jautāju, vai viņi mācītos arī tad, ja netiktu liktas atzīmes. Viņi atbildēja, ka daļēji jā. Bez atzīmes skolēni mācītos to, kas viņus interesē. Vienam puisim tie bija eksaktie priekšmeti – matemātika, fizika, ķīmija, bioloģija –, otram – māksla. Bet, lai, piemēram, piespiestu sevi mācīties vēsturi, būtu nepieciešamas atzīmes. Tas nav sacensību gars, kas mudina bērnus dabūt labas atzīmes, drīzāk izvairīšanās no sliktas atzīmes ir izvairīšanās no negatīvām emocijām, no nokļūšanas neērtā situācijā, kas rastos, ja nāktos izskaidroties ar vecākiem,” atzīst A.Sokolova.
“Tas nav atsevišķu skolotāju, bet skolas jautājums, mums ir jāvienojas, kādas lietas darīsim,” uzsver P.Pestovs, piebilstot, ka sistēmu, kad skolēns redz, cik tālu ir ticis, nepieciešams ieviest jau no 1. klases. Arī Pāvels neatbalsta sacensību atzīmju dēļ, jo tā motivē tikai īstermiņā.
I.Akmentiņa-Smildziņa piemetina, ka bieži no bērniem nākas dzirdēt: kāpēc man tas jādara, man atzīmi par to neliks. Bet vecākiem savukārt patīk sacensties, un e-klase šajā sacensībā ir rīks. “Manam pusaudzim nav motivācijas, ar “seši” vai “septiņi” viņam pietiek, mājasdarbus necenšas pildīt, nav sacensību gara,” arī šādi mēdz žēloties vecāki. Andžela smaidot atbild: “Viss kārtībā, ļoti normāls bērns!”
Ja bērns jau pirmajās trijās klasēs pieradīs, ka kāds stāv priekšā un stāsta, bet viņam tikai jāsēž un jāpieraksta, tas vairs neder, bilst Pāvels. Jāparāda, ka process var notikt citādi, iespējams aplūkot arī bērnam interesantas tēmas un aiziet ekskursijā uz pašvaldību un apskatīties, kā tiek pieņemti lēmumi (sociālajās zinībās). Andžela iesaka, ja bērns negrib mērīties ar citiem, tad vecākiem un skolotājiem ir jādomā, kā parādīt, ka var sasniegt vairāk un kā to sasniegt. “Kad bērni man vaicā, kāpēc vispār ir jāpilda mājasdarbs, es savukārt jautāju, kam viņi pilda mājasdarbu – man vai sev. 5. klases bērns tā vietā, lai pildītu mājasdarbu, labāk ies ārā, skatīsies filmas, lasīs grāmatu vai tiksies ar draugiem. Viņš vēl nav spējīgs izdarīt izvēli, mūsu uzdevums ir viņam palīdzēt. Var, piemēram, sacīt: jā, tu vari nepildīt, bet ar ko tas beigsies, ko tu gribi savā dzīvē sasniegt. Un vai bērnam dzīvē vispār ir mērķis? Vai mēs par to runājam? Ielu slaucīšana, ar ko mūs biedēja pirms 20 gadiem, vairs nav aktuāla,” teic A.Sokolova.
Skolotājam jāparāda bērnam ceļš
“Cik tālu esat tikuši līdz mērķim, ko tu esi darījis tā labā, neviena lieta nerodas pati no sevis, ir svarīgi, lai bērns to saprastu,” uzsver Pāvels. Turpretī skolotājam ir svarīgi saprast, vai es esmu iedevis bērnam rīku, kā to darīt. Uzdodu iemācīties no galvas dzejoli, bet vai es pasaku, ka to var ierakstīt telefonā, vizualizēt, zīmēt. Var pateikt: labi, tu esi ieguldījis tik daudz darba, nākamreiz darīsim tā. “Tad jau bērnam iznāk sacensties pašam ar sevi,” secina mamma I.Akmentiņa-Smildziņa, uzdodot kārtējo vecāku jautājumu – bet kā vērtēt sportu, vizuālo mākslu, mājturību?
Pāvels skaidro, ka arī sportam un vizuālajai mākslai ir formulēti savi sasniedzamie rezultāti un ir reāls laiks, kā tiksim pie rezultāta. “Bet vai man pietiks ar trim stundām nedēļā, lai es to iemācītu? Jo vērtēt varam tikai to, ko varam iemācīt noteiktā laika periodā. Tehnikas precizitāte, ar kādu paņēmienu tu darīji, – es to skatīšos un pēc tam sniegšu atgriezenisko saiti. Mums jāparāda ceļš, kā to sasniegsim – cik daudz un kā es to sasniegšu,” viņš atgādina skolotājiem.
Vai paliks vērtējumi “ieskaitīts” un “neieskaitīts”, vēlas noskaidrot vecāki. Pāvels atbild, ka skola var izvēlēties līmeņus. “Ieskaitīts vai neieskaitīts, procenti u.c. – to izlemt ir skolas atbildība, un tas ir jāizskaidro vecākiem. Nav pieļaujama situācija, ka mēs skolā to pieņemam un tikai paši to zinām,” viņš norāda.
Vai ir pieļaujams neskaitāmas reizes labot un pārrakstīt darbus? Andžela uzskata, ka mēs nevaram ļaut bērniem bezgalīgi ļaut labot atzīmes, jo ir situācijas, kad jāpietiek tikai ar vienu reizi, kad ir jāsaņemas un jāizdara maksimāli labi. “Pajautāt bērnam, kāpēc tev šāds rezultāts ir sanācis, un tad ļaut uzlabot. Jāļauj pa ceļam kļūdīties, bet mums kā sabiedrībai līdz tam vēl ir jāaug,” viņa iesaka. Bet Pāvels spriež, ka katrs lēmums ietekmēs to, ko bērns domās par izglītības sistēmu. Ja skola pieņems lēmumu, ka katru darbu var pārrakstīt četras piecas reizes, tad pamatīgi jāpārdomā, kādas tam būs sekas. Jābūt skaidriem spēles noteikumiem, un par tiem jāatgādina 1. septembrī, nevis spēles laikā vai beigās.
Aizupes pamatskolas direktore Zane Lange:
“Šobrīd neesam domājuši savā skolā ko mainīt, pieturēsimies pie pašreizējās vērtēšanas – ieskaitīts, neieskaitīts, ballu skala un summatīvais vērtējums”
Ilze Vilkārse, Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas direktore:
“Neesam vēl ieraudzījuši vidusskolas mācību programmas, tāpēc nevaru spriest par vērtēšanas principiem vidusskolā. Ir zināms, ka pamatskolā būs snieguma līmeņu apraksti, lai skolēns varētu sekot līdzi savai izaugsmei. Tie mums ir aprobēti sadzīviskā līmenī, piemēram, tā skolēniem mācām atbildību. Skolotāji savukārt mēģina tos ieviest savos priekšmetos, mums būs arī pedagogu mācības. Domāju, līdz septembrim būsim ieviesuši. Nekas būtiski nevar mainīties arī vidusskolā, jo jau tagad mūsu skolā pārbaudes darbus skolotāji vērtē pēc saviem ieskatiem. Pievienosies vēl caurviju prasmju vērtēšana, ko pašlaik vēl ne visi pedagogi dara.”
