Nesen sastapu savu draudzeni viņas darba dienas beigās un uzklausīju stāstu, kas lika aizdomāties un uzdot retorisku jautājumu gan sev, gan avīzes lasītājiem. Proti, vai var uzticēties cilvēkiem?
Nesen sastapu savu draudzeni viņas darba dienas beigās un uzklausīju stāstu, kas lika aizdomāties un uzdot retorisku jautājumu gan sev, gan avīzes lasītājiem. Proti, vai var uzticēties cilvēkiem? Stāsta morāle ir tāda: pirmais priekšstats par cilvēku mēdz maldināt.
Draudzene strādāja bērnu apģērbu veikalā nepilnu mēnesi, kad kādā jaukā dienā tajā ienāca vīrietis labākajos gados un interesējās par iespēju iegādāties preces lielā apjomā labdarības nolūkos, proti, lai veikals izsniegtu dāvanu karti par iepriekš samaksātu naudas summu kādam bērnunamam. Jaunā veikala darbiniece, drošs paliek nedrošs, sazinājās ar vadītāju, kas, mirkli vēlāk jau norunāja datumu un laiku, lai satiktos un veiktu šo darījumu. Draudzene tobrīd vēl nodomājusi, cik labsirdīgi cilvēki un uzņēmēji dzīvo mūsu valstī un nodarbojas arī ar labdarību. Pēc sarunas ar veikala vadītāju vīrietis devās prom, pieklājīgi atvadīdamies. Pēc neilga brīža veikala durvis atkal vēra šis pats kungs, ļoti atvainodamies par neērto situāciju, un lūdza manai draudzenei naudu, it kā pavisam nelielu summu – 2,50 latu –, paskaidrodams, ka savu naudas maku, lūk, esot ieslēdzis automašīnā, kas novietota maksas autostāvvietā, un solījis pēc nepilnām divdesmit minūtēm atgriezties un atdot aizlienēto naudu. Neliels mirklis pārdomām manai draudzenei bija nepieciešams, lai atminētos, ka pirms brīža šis vīrietis norunāja tikšanos ar viņas priekšnieci un noteiktā datumā atgriezīsies. Šis fakts it kā viesa ticību, ka nauda tiešām tiks atdota. Ja ne pēc divdesmit minūtēm, tad norunātās tikšanās dienā jau nu noteikti. Tā kā no veikala kases naudu šādam nolūkam nedrīkst ņemt, draudzene minēto summu iedeva no sava naudasmaka. Vīrietis pateicies gāja laukā no veikala, vēlreiz piesacīdams, ka pēc neilga brīža atgriezīsies. Pagāja divdesmit, trīsdesmit un tad jau arī sešdesmit minūšu. Pieklājīgais kungs neatgriezās. Draudzene sāka apjaust situāciju un atcerējās, ka pat nav iedomājusies pajautāt “labdara” vārdu un uzņēmumu, kuru tas pārstāv. Lieki teikt, ka vīrietis nav atnācis arī uz tikšanos ar veikala vadītāju.
Rodas jautājums – vai ir vērts nepilnu trīs latu dēļ spēlēt šādu teātri? Sākumā tas liekas pat ļoti muļķīgi, bet, izanalizējot situāciju, jāsecina, ka tas ir to vērts, ja blēži šo it kā niecīgo summu aizņemas vismaz desmit veikalos dienā. Nav jāstudē augstākā matemātika, lai saprastu, ka ir cilvēki, kas diezgan elementāri dienā nopelna vismaz 30 latu. Varbūt ikvienam no mums būtu jāpadomā par to, kam un kādā situācijā uzticēties. Sargiet paši sevi!
