Noticot jaunā premjera Andra Šķēles runām par politiskā kara beigām, kā karošanas sekas būtu jāsaprot ekomomiskā krīze.
Noticot jaunā premjera Andra Šķēles runām par politiskā kara beigām, kā karošanas sekas būtu jāsaprot ekomomiskā krīze. Cēlonis, acīmredzot, ir sabiedrības un demokrātijas nepietiekamā izaugsme, bet rūgtās pieredzes gandarījums – vairākuma valdība, kura sevi piesaka rīcības spējīga un rīkoties griboša. Turpretim deputāts Krištopans apgalvo, ka ar to ekonomiku nemaz tik traki neesot un, ja arī ir kas slikts, pie tā vienlīdz vainojama Krasta kompānija vai vēl tālāks ekspremjera priekšgājējs – tas pats Šķēle.
Kā jau bieži starp kolēģiem pieņemts, atlaists priekšnieks, ja vien nav bijis galīgs muļķis vai despots, atkal šķiet cilvēks vien esam, un tā šoreiz arī «Latvijas ceļa» ļaudīm par bijušo premjeru vismaz vieglāk ar žurnālistiem aprunāties. Žēl Krištopana, bet izrādās, ka pēdējā laikā valdības galvu īsteni balstījuši birojs un padomnieki, kamēr partijai vislabākais Krištopans bijis laikā, kad tika meklēti sponsori priekšvēlēšanu kampaņai. Turpretim vēlāk viņš vadības un iniciatīvas grožus izlaidis pārlieki, un arī mēli palaidis. Šķēle šoreiz sola cik bargas reformas, tik bargu discipilīnu valdībā un koalīcijas kuluāros. Un taisnība vien ir, jo šobrīd nudien jēgas no koalīcijas padomēm un daudzām starp un apakš struktūrām izpildvaras mehānismā nav nekādas. Arī obligātie balsojumi koalīcijas deputātiem tomēr nebūs nekāds bieds, un būs vien jāatceras, ka Saeimu atbilstoši Satversmei ievēlam, principā balsojot par partiju sarakstiem, nevis kaut kādām harizmām par sevi.
«Ceļinieku» un «tēvzemiešu» rindās nesamierināmu Šķēles pretinieku joprojām netrūkst, bet tā nu patiešām ir partiju iekšējā lieta. Vienlaikus manāmas draudīgākas plaisas abu koalīcijas grupējumu augšgalā, uz ko norāda gan amatu dalīšana valdībā, gan pati koalīcijas veidošanās gaita. Diezgan negaidīti bez ministru portfeļa palicis «Tēvzemes» Krasts, bet citam – vienubrīd premjera kandidātam – Zīlem tāds valsts ministra čemodāns vien ticis. Turpretim «Latvijas ceļa» pozīcijas notur allaž rūdītie centristi Birkavs, Gorbunovs un Bērziņš, kuram pat piepildījies ārlietu ministra sapnis. Taču līdz ar Lemberga nesenajām «prognozēm» par abu sabotieru turpmāku nesponsorēšanu pašu partijnieku vietā būtu jāpajautā – mazāk par valdībā tikšanas jēgu, vairāk par cenu. Bet vai nu tik ilgi politisko dzīvi dzīvojušie nezinās, kur ņemt naudu tālākai eksitencei. Arī paša Lemberga laiks nebūt nebeidzas, kaut gaužām smagi velkas gan. Vismaz līdz nedēļas beigām, kad Šķēle sola runāt par plānotajiem pasākumiem valsts pārvaldes pastiprināšanai ostās un tranzītuzņēmumos.
Mandātiem pieticīgā Jaunā partija, apvainojusies par netikšanu valdībā, brīdina par varaskausu bīstamu sasvēršanos pa labi, pārmetot, protams, visvairāk bijušajiem sabiedrotajiem nekonsekvenci attieksmē pret Valsts valodas likumu. Un ne bez pamata, jo īpaši «Latvijas ceļam». Tā vai citādi, bet tieši Jaunā partija būtu šobrīd konstruktīvākā opozīcija koalīcijai, ko grūtāk sagaidīt no sociāldemokrātiem un gandrīz neiespējami – no pārlieku šauras intereses pārstāvošā Rubika – Jurkāna bloka. Nedod dievs, tādu «personisko viedokli» kā Jurkānam – par ārkārtas vēlēšanām. Politisko ļembastu šogad nudien pietiktu gadu gadiem.
Tā vien šķiet, ja piepildīsies valdības solītais, jau pēc astoņiem mēnešiem gluži vai Minhauzena Ulubelē dzīvosim. Nav slikti, ka varasvīri līdzīgi sengrieķu filosofiem mēģina formulēt savu ideālas valsts modeli, tomēr jāņem vērā, ka ikvienā deklarācijā piezemēti pragmatiskiem argumentiem šodienīgi tiek piepaceltas mūžsenas idejas. Tādēļ stila un mēra labad valdības programmā līdzās konkrētiem uzdevumiem tiek uzstādīti arī izpildes termiņi. Un tomēr daudzi vērā ņemami solījumi tā arī paliek: «novērsīsim», «nepieļausim», «veicināsim» – kaut kad vai «nekavējoties». Taču, protams, ne jau stils vai solījumu gūzma šoreiz ir galvenais, bet gan prioritātes un to īstenošanas iespējas.
Skeptiķi apgalvo, ka deklarācijā vienlīdz lielā mērā paredzēta kā izdevumu samazināšana, tā deklarācijas kontekstā, iespējams, vēl akūtāka nepieciešamība pēc papildus izdevumiem, tādējādi viešot šaubas, vai galvenais valdības mērķis – solītais fiskālā deficīta limits 1% apmērā – būtu reāls plānotā budžeta kopsaucējs. Nodokļu atlaides investoriem un vietējiem darba resursiem premjers pamato kā nepieciešamību stimulēt tautsaimniecību kopumā, bet tālāka taupības režīma gadījumā –spert radikālus soļus, likvidējot zināmu skaitu valsts institūciju, divas «Latvijas ceļa» ministrijas ieskaitot. Ir jau labi atsavināt liekas dienesta automašīnas ierēdņiem, likt visiem atskaitīties par darāmo un padarīto, nepieļaut amata pienākumu dublēšanos, deklarēt un publiskot visa veida, tostarp paša premjera vai partiju priekšvēlēšanu kampaņu ienākumus un izdevumus. Taču jāņem vērā, ka cāļu skaitīšanai rudenī būs jēga tikai efektīvas makroekonomikas politikas gadījumā, ko diemžēl nevar ne noteikt, ne paredzēt neviena deklarācija, bet ko no jaunās izpildvaras gaidām visvairāk.
Kā viens no būtiskākajiem krīzes faktoriem tiek minēts fakts par 50 miljonu sociālā budžeta deficītu un, šķiet, ne tik lielā mērā tā sekas, cik risinājuma varianti, jau šobrīd veido Šķēles Bargā ministru kabineta tēla galējās kontūras. Runa, kā nekā, ir par gauži prozaiskām lietām, kuras emocijas uzvanda vairāk nekā fundamentālas aplēses, jo galu galā attiecas uz ceturtdaļas iedzīvotāju tiešajiem ienākumiem. Palielināt pensijas vecuma cenzu līdz 65 gadiem un neparedzēt pensijas strādājošajiem – tas šobrīd tiešām atgādina latviešu tautas pasaku motīvu par tētiņa vešanu ragaviņās uz mežu. Vismaz morāli to neattaisno deklarācijā plaši iztirzātās rūpes par ģimeņu un jaunās paaudzes sociālajām un izglītības garantijām (demogrāfiskajai situācijai veltītā sadaļa deklarācijā šķiet viena no vispārīgākajām, tātad vājākajām). Turklāt maz ticams, ka ar izmaiņām pensiju likumdošanā vien pietiks, lai aizpildītu sociālā budžeta robus – kaut vai tādēļ vien, ka šīs reformas paredzēts veikt pēc valdības noteiktā astoņu mēnešu moratorija.
Tik īsā laikā diezin vai iepējams piepildīt valsts kasi tā, lai vienlaikus būtiski optimizētu pamatbudžetu un tam pakārtoto sociālo budžetu. Tādēļ iepējams, ka deklarācijā neminēti nepopulāri lēmumi vēl priekšā ne tikai pensionāriem. Un ne jau nu tādi tiepšas vecie Godmaņa ministrijas kadri bija, apgalvojot, ka valdībai vēlamais budžets ar visiem tā deficītiem diez ko nelīdzinās pat iespējamībai, ja vien… Finansu Krastiņš dažos mēnešos ar dakšām tiešām neņems un nepārraks savas un vēl citu ministru pārziņā esošās augsnes, kuras – auglīgas, neauglīgas –, bet taču jau ož pēc finansēm. Bet par to – līdzīgi kā valodas likuma gadījumā – visticamāk koalīcija pamatos vienojās jau valdības sastādīšanas gaitā, jo citādi saistošiem mērķiem un termiņiem Šķēlem ar atgriešanos, bet Tautas partijā ar 24 mandātiem vien nepietiktu.
