Pēc plaši apspriestajiem jautājumiem, kas ir valsts bankrots un vai valsts vispār var bankrotēt, skaidrojumu lūdzām trim speciālistiem.
Uģis Gods, LLU EF Ekonomikas katedras docentsBankrotējusi ir pārvaldes sistēmaValsts bankrots iespējams tikai okupācijas gadījumā, jo tas nav uzņēmums. Defolts iespējams teorētiski, ja valsts nespēj segt savas saistības. Ja Latvija nebūtu ES dalībvalsts un nesaņemtu pasaules institūciju kredītus, defolts būtu neizbēgams un lata devalvācija – realitāte. Tā kā esam cieši saistīti gan ar ES, gan minētajām institūcijām, no defolta izdosies izvairīties, jo pasaules finanšu krīzē katra valsts ir viens no ķēdes posmiem, starptautiskās un finanšu institūcijas parasti cenšas šādas valstis glābt, pat norakstīt «bankrotējušu» valstu parādus. Ja Latvijas valdības kompetence un griba ir pietiekama, nākotnē iespējams panākt daļēju parādu norakstīšanu un restrukturēšanu. Kas vainīgs? Pasaules finanšu krīze ir pastiprinošs faktors, taču jāatbild – kāpēc Latvija ir ES vājākais posms. Stāvoklis ir tik nopietns, ka kosmētiskais valsts pārvaldes remonts stratēģiski maz ko dos. Pēc neatkarības iegūšanas tika radīta legāla sistēma, ka politiķi un ierēdņi, būdami n-tajās valsts un pašvaldību uzņēmumu padomēs, varēja kļūt par ietekmīgiem oligarhiem. Tika radīta milzīga birokrātiska mašīna ar zemu profesionalitāti un augstu darba samaksu – līdz pat 10 000 latu mēnesī. Rezultāts bija paredzams – valsts izzagšana šādos apjomos valsts ekonomikai nebija pa spēkam. Skumji lasīt Latvijas Bankas prezidenta intervijās, ka mums arī pašreiz nepieciešams bezdeficīta budžets – daudziem cilvēkiem, pensionāriem tas būtu letāls rezultāts. Tas liecina, ka valdošā elite ļoti atrāvusies no vienkāršās tautas. LB prezidents aicina mācīties no Igaunijas, pats saņemot Latvijas apstākļiem neadekvātu darba samaksu – lielāku nekā Igaunijas, kā arī Zviedrijas vai ASV banku prezidenti, kas pārvalda tūkstošiem reižu lielāku finanšu impēriju. Arī LB valdes locekļu algas ir sešas reizes lielākas nekā Igaunijā. Secinājums – valdošā politiskā un pārvaldes sistēma Latvijā ir bankrotējusi; jo ilgāk turpināsies šī agonija, jo bēdīgāks būs rezultāts.Ivars Brīvers, Banku augstskolas profesorsPareizāk būtu – maksātnespējaValsts pēc definīcijas atšķirībā no uzņēmuma nevar bankrotēt. Jānošķir trīs lietas – nemaksāšana, maksātnespēja un bankrots. Valsts gadījumā pareizi būtu runāt par maksātnespēju – nespēju segt savas iekšējās (algas valsts sektorā strādājošajiem, pabalsti, infrastruktūras elementu uzturēšana u.tml.) un ārējās saistības (valdības ārējais parāds). Latvijas gadījumā maksātnespējas draudi radās 2004. – 2007. gadā īstenotās politikas rezultātā, kad uzņēmumu un mājsaimniecību (ne valdības) ārējais parāds palielinājās vairāk nekā divas reizes un pašlaik ir apmēram 21 miljards latu. Tas galvenokārt radās, iedzīvotājiem un uzņēmumiem ņemot kredītus bankās, kas savukārt izsniedza aizdevumus no ārvalstu mātes banku līdzekļiem. Lai glābtu bankas, valdība sarunājusi pazīstamo 7,5 miljardu eiro aizņēmumu, līdz ar to tagad jau izveidojot valdības ārējo parādu. Valdības iepriekšējo gadu un arī pašreizējās aplamās ekonomiskās politikas dēļ krasi samazinājies ekonomisko aktivitāšu apjoms, līdz ar to arī ienākumi valsts budžetā, un daļa aizņēmuma aizies tā robu lāpīšanai. Tāpēc patlaban nav pamata runāt par maksātnespēju, taču problēmas nav atrisinātas, bet tikai pārceltas uz nākotni, kad pienāks parādu atdošanas laiks. «Ekonomikas stabilizācijas plāns», kura būtiskākā daļa ir ierobežojoša fiskālā politika, kas tikai padziļinās krīzi, liek stipri apšaubīt iespēju, ka ar visu «jostu savilkšanu» Latvija spēs atdot parādu – tad arī būs maksātnespēja. Kas tad notiks, atliek vien minēt. No visiem sliktajiem risinājumiem var izrādīties, ka labākais būs defolts – paziņojums, ka Latvijai nav naudas un tā nevar atdot parādus. Tas smagi iedragās valsts tēlu, taču vismaz daļēji izglābs tās cilvēkus.Andris Vilks, SEB bankas galvenais ekonomistsEsam diezgan neizdarīgiPasaulē bijušas situācijas, kad valsts nespēj pildīt savas saistības, kase tukša, neviens naudu neaizdod. Katrai valstij kaut kas pieder, un lielajām pieder ļoti daudz, tikai uzreiz nav iespējams to pārvērst naudā, lai norēķinātos. Ja naudas plūsma pārtrūkst, šādu situāciju arī dēvē par bankrotu. Taču agrāk vai vēlāk tā atrodas, kāds aizdod, seko vienošanās, kā segt jaunās un vecās saistības. Trakākais, kas ar Latviju var notikt, – iespējams sabojāt savu tēlu un aizbaidīt tos, kas gribētu te investēt, jo nav noslēpums, ka bizness šeit lielākoties balstās uz naudu «no ārpuses». Ja notiktu aizplūšana, tā būtu katastrofa – ražotņu slēgšana, algu aizturēšana, bezdarbs. Tomēr šādu situāciju negribētos pieļaut. Patlaban nez kādēļ esam diezgan neizdarīgi – neizmantojam Eiropas līdzekļus un programmas ekonomikas sildīšanai. Ja tuvāko trīs līdz sešu mēnešu laikā nedomāsim par jaunām darbavietām, pieļauju, liels skaits uzņēmumu pazudīs. Bankas vienas visiem nespēj nākt palīgā, taču nevar pieļaut, ka 20 – 30 procentu uzņēmumu pārtrauc darbību. Var tikai minēt, kāda daļa biznesa pāries ēnu ekonomikā, un to var saprast, jo notiek pat tādas dīvainības, ka valsts pēkšņi atsakās no iepriekš sniegtajām garantijām.Ir cerība, ka pie labākā scenārija visu aizdevuma summu – 7,5 miljardus eiro – mums nemaz nevajadzēs. Ja izdosies sakārtot to pašu «Parex», būs redzams, ka banku sistēma funkcionē, ir atbalsta mehānismi, var turpināt ekonomiskās aktivitātes. Latvijas ārējais parāds bija tikai ap astoņiem procentiem no IKP, un, iespējams, šis rādītājs sasniegs 30 – 40 procentu, taču par to nav jāsatraucas. Ja valdība tuvākajos gados tiks galā ar saviem uzdevumiem, mēs saņemsim atmaksas pagarinājumu.
