Ā.Alunāna Jelgavas teātrī pirmizrāde – «Princis un ubaga zēns».
Uz «Ziņu» jautājumu, kāpēc tieši Marks Tvens un «Princis un ubaga zēns», Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra galvenā režisore Lūcija Ņefedova nedaudz viltīgi atbild, ka «ne jau viss ir no augstiem plauktiem grābjams». Viens no iestudējuma tapšanas galvenajiem nosacījumiem bijis pašas dabas un situācijas piespēlēts – «mums teātrī ir ļoti interesants un darboties gribošs aktieris Jānis Dūrējs, un es pēkšņi konstatēju, ka viņam ir dvīņubrālis, uz mata tāds pats kā viņš», skaidro režisore. Tā kā šāda izdevība teātrī gadās ļoti reti, tika nolemts to izmantot. Māris Dūrējs, kurš, tāpat kā brālis, ir students un piedevām vēl sportists (Māris ir FK «Jelgava» futbolists – red.) gan teātrī līdz tam nebija darbojies, bet, kā atceras L.Ņefedova, reiz atnācis ciemos pie brāļa, un vizuālā līdzība bijusi tik liela, ka režisore abus sajaukusi. Tad arī radusies doma šo sakritību izmantot, un kur nu vēl atbilstošāks materiāls kā stāsts par diviem 16. gadsimta Londonā vienā dienā dzimušajiem puisēniem – skrandaini Tomu Kentiju un Eduardu Tjudoru, Velsas princi.Gandrīz kā LatvijāNe jau tikai likteņa piespēlēta nejaušība bija režisores izvēles pamatā – «man vienmēr simpatizējuši tie autori, kam sāp citu cilvēku likteņi, un M.Tvens ir viens no tiem, atklāj L.Ņefedova: «Visi cilvēki savā būtībā ir labi, bet ļoti svarīgi, kādos apstākļos un vidē katrs nokļūst.» Režisore saskata paralēles starp tālaika Angliju un mūsdienu Latviju, jo «mēs tagad izputinām lauksaimniecību, tāpat kā M.Tvena aprakstītajā Anglijā manufaktūru attīstība sekmēja turienes fermeru norietu (no vēstures – «aitas apēd Angliju!»), un tie bija spiesti no laukiem doties uz pilsētu ubagot». «Toreiz gan par ubagošanu varēja iededzināt kauna zīmi,» L.Ņefedova atzīst, ka zināmas atšķirības tomēr pastāv. «Savukārt bagātajiem nabadzīgo ādā iejusties grūti, vēl grūtāk atteikties no galma tradīcijām, un tolaik nepaklausīt Henrijam VIII bija tikpat neiespējami kā šodien iebilst Ivaram Godmanim, vienīgi mūsdienās galvas (tiešā nozīmē) neripo,» konstatē režisore.Brāļi Kalniņi un Marks TvensJelgavas iestudējumā izmantots tas pats Andreja Miglas dramatizējums, kas nu jau par leģendu kļuvušajā Liepājas teātra izrādē pirms četriem gadu desmitiem (astoņdesmitajos gados «Princi un ubaga zēnu» varēja skatīt arī Nacionālajā teātrī Rīgā). «Es tikai atļāvos ievest jaunu personāžu – pašu Marku Tvenu, kas mūsu izrādē lieti noder atsevišķo ainu sasaistē,» atklāj L.Ņefedova.«Būs arī tā pati Imanta Kalniņa brīnišķīgā mūzika, kas toreiz,» to sakot, režisore īpaši uzsver, ka nekad nav šaubījusies par komponista ģenialitāti. «Es gan netaisu mūziklu, bet izrādi ar dziedāšanu,» stāstot par gaidāmo jauniestudējumu, L.Ņefedova piebilst, ka ņemtas vērā Jelgavas teātra iespējas. Būtiska izrādes sastāvdaļa ir Viktora Kalniņa (Vika) lieliskie dziesmu teksti – tie sacerēti ārkārtīgi precīzi, ar ļoti cilvēcisku katras ainas būtības atklāsmi, vienlaikus izvairoties no tiešas ilustrācijas. «Sakod zobus, karali, un klusē, aizbāz ausis, lai tās viegli snauž,» režisore atgādinājumam citē Haizivs songa rindas, «pīļu dīķī tava zelta haizivs, ko bars vardulēnu līksmi grauž.» Vai tad nav mūsdienīgi?Nepieciešamie fluīdi un teātra ķīmijaĀ.Alunāna Jelgavas teātra «Princī un ubaga zēnā» iesaistīti ap trīsdesmit aktieru, un režisore neslēpj prieku, ka vairums ir jaunieši – «var just, ka teātris viņiem patīk un ir liela vēlēšanās to saprast un tajā darboties».Mūsu saspringtajā laikmetā, kad sāk dominēt cīņa par materiālo izdzīvošanu, jauniešu vēlme spēlēt teātri atkal atgādina sen zināmo patiesību, ka «cilvēks nedzīvo no maizes vien». «Protams, nenāk simti, bet ja trīsdesmit, četrdesmit jauniešu mūsdienās tam atrod laiku un iespējas, tas jau ir daudz,» uzskata L.Ņefedova, piebilstot, ka «pie mums tauta ir ļoti nopietna – nāk gan studenti, gan biznesmeņi, ir pat zinātņu doktori».«Teātrī ir tāpat kā mīlestībā – lai taptu izrāde, vajag savstarpējus fluīdus,» L.Ņefedova pārliecināta, ka vislabākais režisors būs bezspēcīgs, ja aktieriem pietrūks intereses.Jebkurš iestudējums ir kopdarbs, bet saistībā ar «Princi un ubaga zēnu» režisore īpaši uzteic teātra dalībnieci Kristīni Zotovu, kas palīdzējusi iestudēt dejas un kustības. «Viņai ir īsts teātra «ņuhs», un lieku uz viņu lielas cerības,» atzīst L.Ņefedova. Tūlīt gan skan piebilde, ka skarbā dzīves realitāte bieži vien liek jauniešiem nopietni pārdomāt, vai mūsdienās var atļauties izvēlēties teātri kā profesiju.«Treknie gadi» beigušies arī amatieru teātros, tāpēc katra iestudējuma tapšana prasa īpašu izmanību. Par «Prinča un ubaga zēna» tērpiem režisore lielu paldies saka Nacionālā teātra šuvēju ceha vadītājai Valentīnai Romanovskai- Freibergai, bez kuras palīdzības grūti būtu apģērbt ne tikai Anglijas karaļa galmu, bet arī daudzos Londonas skrandaiņus.«Neesmu pagrabu un istabu teātru piekritēja, gribas, lai teātris ir svētki,» atzīst L.Ņefedova. Svētku, kuru nosaukums «Princis un ubaga zēns», pirmizrādes pilsētas kultūras namā jau 31. janvārī un 1. februārī.
