Pavasaris, lai arī ar lielu nokavēšanos, šķiet atnācis arī pie mums.
Pavasaris, lai arī ar lielu nokavēšanos, šķiet atnācis arī pie mums. Lai gan aukstums un spītīgie vēji cenšas mazināt liecību par to, tomēr šosejas un celiņi jau sen atbrīvojušies no ledus un dubļu gūsta un paspējuši apžūt. Tie aicināt aicina autobraucējus, riteņbraucējus, kājāmgājējus atmest ziemas miegainību un ļauties spirgtai pavasara vēja brīzei un noskaņai. Tas dara nemierīgus mūs visus, kas biežāk vai retāk tomēr esam ceļu satiksmes dalībnieki un piederam pie kādas no minētajām vai citām kategorijām. Brīvības izjūta un iekšējā trauksme nevar būt iemesls tam, ka aizmirstam piesardzību vai elementāru pieklājību, pārvietojoties pa mūsu pilsētu.
Pavasaris ir tas laiks, kad būtiski palielinās ceļu satiksmes dalībnieku skaits, jo viņiem piepulcējas ne vien pa kādam sezonas autobraucējiem, kas iemēģina savu veco labo ģimenes automobili, piedevām pārbaudīdami savas iemaņas, bet arī visu veidu divu riteņu braucamie. Arī velosipēdisti (kuriem visvairāk veltītas šīs rindas), vējam spītējot, apņēmīgi min pāri Lielupes tiltam, vēl pēdējo reizi paspēkojoties ar lielāko pūtienu, lai pēc brīža jau atviegloti ieripinātu pilsētā un izklīstu pa tās ielām un ieliņām.
Šogad pilnībā izbaudīsim veloceliņus un ietves, kas mūsu pilsētā tika pabeigtas pagājušajā rudenī. Esam tos jau paspējuši novērtēt. Fakts pats par sevi ir apsveicams un nebūtu vairs lieki aprakstāms avīzes slejās, ja vien dažkārt ar šiem celiņiem nesaistītos kāda jauna problēma.
Bieži riteņbraucēji (pie kuriem pieder arī šo rindu autors), ripinot pa celiņu pāri Lielupei un atpakaļ, saskaras ar gājēju neizpratni, kuriem arī ir atvēlēts šis celiņš. Ne vienmēr pārvietoties pa to izdodas netraucēti, un dažkārt spriedze, braucot pa veloceliņu, ir lielāka, nekā veicot to pašu gabalu pa paralēlo autoceļu. Šķiet, gājēji vēl nav apraduši ar to, ka viņiem garām aiztraucas velosipēdists, un apzināti vai neapzināti viņu ignorē. Var vēl saprast, ka priekšā nekoordinētām kustībām pārvietojas kāds cilvēks, kuru sevišķi daudz ir piektdienu vakaros un sestdienās. Paradokss, bet šie iereibušie riteņbraucējiem ir mazāk bīstami, jo viņus laikus var «izskaitļot». Grūtāk ir saprasties ar gājējiem, kas pieraduši nesteidzīgi pārvietoties grupās pa vairākiem blakus. Tā riteņbraucējiem atvēlētā josla parasti tiek aizņemta vai arī jāzīlē – izdosies pašauties garāmgājējiem, viņus neaizķerot un no augstās malas nenobraucot uz autoceļa, vai ne. Grieķu falanga, protams, ir labs kājnieku izkārtojums un klasiska vērtība, taču laikam piemērotāka tā ir atklātā līdzenumā nekā uz pilsētas ietves. Arī gājēji dažreiz ir neizpratnē par pretim braucošo velosipēdistu un ne brīdi neaizdomājas, ka ir aizņēmuši šauro riteņbraucēja joslu. Dažkārt gājējs iemanās pēkšņi likt soli sānis, nepaskatoties, ka viņam pa šauro joslu tuvojas velosipēdists. Neizpratne, naidīga neitralitāte, ietērpta skatienā, vēl ir salīdzinoši laba attieksme, taču dažkārt aiz muguras gadās dzirdēt lamas un draudus, sevišķi, ja ir signalizēts ar velosipēda zvaniņu. Bet mazuļi, izlaisti no bērnu ratiņiem! Normāli riteņbraucēji, viņus ieraugot, protams, kļūst uzmanīgi, taču mazajiem blakus vajadzētu būt arī vecākiem. Pat pavisam lēni braucot un aizķerot asu kustību izdarījušo mazuli, sekas var būt nevēlamas.
Lai nu vecākās paaudzes mūžam kritiski noskaņotie pārstāvji pukotos par riteņbraucējiem (Ulmaņa laikā jau tā nebija), bet pārsteidz jaunieši, kas parasti ir atvērti visam jaunajam un progresīvajam. No viņiem bieži jūtama neizpratne un agresivitāte.
90. gadu sākumā, aizbraucot uz Somiju pēc turienes velokluba ielūguma un nonākot pirmo reizi uz veloceliņa, pārliecinājos, cik disciplinēti ir turienes gājēji un riteņbraucēji. Ejot kājām, varēja dzirdēt aiz muguras draudzīgu zvaniņu. Un tas apstākļos, kad riteņbraucēju celiņš aizņem pusi ietves! Kas būtu, ja mūsējie būtu tikpat plati?!
Daudz kas mūsu pilsētā pēdējā laikā ir uzlabojies, ko varbūt ikdienā nemaz nenovērtējam. Pašvaldība dāvājusi arī labiekārtotus, lai arī vēl nepietiekama garuma divu krāsu seguma celiņus, kādu nav ne tikai citur mūsu valstī, bet pat daudzās Skandināvijas valstu pilsētās. Toties ceļu satiksmes kultūras un savstarpējas izpratnes ziņā esam iesprūduši kaut kādā senā līmenī, kuru jau gadiem nespējam mainīt. Varbūt to varam sākt ar pavasara iestāšanos? Vai arī samierināmies ar savu provinciālismu kā uzspiestu un kultivējamu? Tāpēc vēlreiz atcerēsimies – veloceliņi ir iezīmēti ar speciālām ceļa zīmēm. Papildus uzskatāmībai par to liecina nepilnu metru plata sārtu plāksnīšu seguma josla, kas domāta riteņbraucējiem. Tur, kur uz Lielupes tilta krāsainais segums apraujas, celiņa dalījums saglabājas domājamās daļās, bet ceļa zīme patur savu tiesisko spēku. Josla nav plata, un lielas kustības intensitātes gadījumā gājēji ar riteņbraucējiem, protams, var savstarpēji izmainīties. Tas tikai prasa izpratni.
Jau banāla un par modes lietu kļuvusi Eiropas piesaukšana. Nākamgad ap šādu laiku mēs, iespējams, būsim tai formāli piederīgi. Daudziem tā liekas abstrakta un netverama kaut kur Briselē vai labākajā gadījumā Rīgā ierēdņu galdu atvilktnēs biezu likumu un noteikumu veidā. Bet Eiropa ir daudz, daudz tuvāk, nekā mēs domājam. Tā jau klusi ir atnākusi. Tā sākas tepat Jelgavā ar veloceliņiem.
