Šovakar pulksten 19 Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā uz savas izstādes atklāšanu aicina Anda Lāce.
Izstādē apskatāma šogad tapusi septiņu lielformāta gleznu sērija «Nogrieznis» un 2014.–2015. gadā, sadarbojoties ar komponisti Eviju Skuķi un mākslinieku Kristu Pudzenu, radīta gleznu un skaņas instalācija «Pārsāts».
«Izstiepju rokas virs galvas un redzu – es esmu nogrieznis. No saliektiem roku pirkstu galiem līdz pēdām. Mana dzīvība ir nogrieznis, kas ir daļa no kādas bezgalīgas līnijas. Attālinājumā šis nogrieznis ieguļas taisns un gluds starp diviem gada skaitļiem, bet pietuvinājumā taisnais nogriežņa viducis met Oroboro cilpu, mēģinot piesavināties nemirstīgumu. Bet Oroboro, savu asti rijošā čūska, izrādās no karstuma un bailēm satricināts rāpulis, kas kļūdīgi sakampis pats savu asti un ierijis jau pārāk dziļi. Nav viegli atlaist un pārstāt kampt. Pārsātinājums ir neizturams. Domu, attēlu un skaņu gūzmā vārds «pārsātinājums» reducējas vārdā «pārsāts»,» tā savā jaunajā izstādē redzamo raksturo latviešu gleznotāja Anda Lāce (1982).
Izklausās paskarbi, sevišķi laikmetīgajā mākslā nesagatavotam skatītājam. Tomēr dzīvā sarunā A.Lāce prot ieinteresēt.
– Vai pēc nupat notikušās izstādes «Jelgavas zelts», kur skatītāji varēja vērot latviešu glezniecības un grafikas klasikas labākos paraugus, nav neliels risks nākt skatītāju priekšā ar izstādi «Nogrieznis», kas taču ir laikmetīgā māksla?
Es labi saprotu, ka lielākais vairums no muzeja apmeklētājiem nav pieradis pie laikmetīgās mākslas, skatās to ļoti reti vai neskatās nemaz. Un es pieņemu, ka daļa no skatītājiem varētu arī nebūt gatavi šai izstādei. Parasti tādos gadījumos tiek rīkotas kādas iepazīstināšanas lekcijas vai pārrunas ar skatītājiem par to, kas pašreiz notiek pasaules un Latvijas mākslā.
Es pašlaik šādi strādāju, tāda es esmu, un tieši tādas izpausmes formas mani pašlaik interesē. Tas jau nenozīmē, ka es noliegtu visas vērtības, kas bija pagātnē. Gan latviešu, gan vispār mākslā. Galu galā esmu taču ieguvusi klasisko izglītību.
(A.Lāce glezniecību apguvusi Latvijas Mākslas akadēmijā, kā arī mēnesi stažējoties Florences Mākslas institūtā un trīs mēnešus Mančesteras Metropolitēna universitātē. Grupu izstādēs piedalās kopš 2003. gada, personālizstādes rīko no 2005. gada, kopš 2007. – ir Mākslinieku savienības biedre. Paralēli gleznošanai bijusi līdzautore un scenogrāfe vairākām Latvijas teātru mazbudžeta izrādēm, piemēram, 2008. gada teātra festivālā «Homi Alibi» ar zīmējumu teātra izrādi «Vilks», kas tapa, strādājot kopā ar jelgavniekiem pazīstamo režisoru Vari Klausītāju – red.)
– Bet pievērsāties mūsdienīgākām izpausmēm.
Es ne pārāk labi saprotu, kāpēc daudzi tik negatīvi uztver to, kas šobrīd notiek mākslas pasaulē. Turpinot jūsmot tikai par simtgadīgām vērtībām, mēs varam ieslīgt tādā kā komforta zonā – pagātnē, kad zāle bija zaļāka un puķes – spilgtākas. Bet es vēlos aktīvi reaģēt uz pasauli, kāda tā ir šobrīd.
Varbūt tieši tas cilvēkiem ir nepatīkami, ka mūsdienu māksla izjauc šo komforta zonu, lai rādītu to dzīves īstenību, kāda tā ir pašlaik. Turklāt ir arī grūti, ja ir daudz jādomā, jāvērtē, jāmeklē konteksts.
– Var taču gleznot skaistas ainavas.
Var, un neteikšu, ka man tās nepatīk, tomēr nedomāju, ka mākslai ir jābūt tikai apkārtnes ilustrācijai.
Bet to, ka var būt dažāda reakcija uz maniem darbiem, es labi saprotu. Un ka manu skatītāju var nebūt pārāk daudz. Varbūt viņš atnācis kopā ar ģimeni un rausies ārā no izstāžu zāles. Bet tad padomās un pēc dažām dienām atgriezīsies, lai vēlreiz paskatītos uz manu darbu un kļūtu par manu skatītāju.
– Jūsu gleznas man kā nespeciālistam atgādina akvareļus.
Mājās man stāv akvareļu krāsu komplekts, bet pagaidām vēl daudzas lietas tīrajā akvareļtehnikā mulsina, tāpēc es turpinu darboties ar saviem mīļākajiem materiāliem – eļļas krāsām un audeklu. Līdzība ar šo akvareļa tehniku veidota neapzināti, bet esmu to fiksējusi. Varbūt tāds iespaids rodas, pateicoties uzgleznotā vieglumam un caurspīdīgumam.
– Klātesot jūsu izstādes atklāšanā, varam būt ieguvēji.
Jā, 4. jūnijā pulksten 19.20 būs iespēja dzirdēt pirmatskaņojumu Evijas Skuķes skaņdarbam «Pārsāts», pūtēju kvintetam divās daļās (ko vēlāk izstādes laikā varēs dzirdēt tikai ierakstā). Izpildītāji: flauta – Egija Veldre, oboja – Katrīna Švalbe, klarnete – Agnese Skrastiņa, fagots – Katrīne Kuģe, mežrags – Mārcis Miķelsons. Izstādi atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds «Modernists». ◆
Vēl Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā
5. jūnijā pulksten 16 tiks atklāta mākslinieces Anitas Paegles izstāde «Vasaras sapņi» – grāmatu ilustrācijas, iedvesmas objekti, markas, monētas, apsveikuma kartītes.
5. jūnijā pulksten 18.30 tiks atklāta Dzintras Žvagiņas fotoizstāde «Bez rāmjiem».
