Šādu virsrakstu savam rakstam «Neatkarīgajā Cīņā» 1993. gadā bija likusi Māra Grunte.
Šādu virsrakstu savam rakstam «Neatkarīgajā Cīņā» 1993. gadā bija likusi Māra Grunte. Diemžēl tagad pēc sešiem gadiem šis jautājums joprojām nav zaudējis aktualitāti un savam rakstam esmu spiests patapināt nosaukumu. Kopš 1993. gada attieksme pret patriotismu šajā valstī pozitīvā virzienā nav mainījusies. Un kā gan tas varētu notikt, ja Latvijā šodien pie varas atrodas tie paši spēki un tie paši cilvēki, kas pirms sešiem gadiem.
Kaut arī Latvijas valdošā elite pati sevi slavē un apdāvina, taisnības labad jāteic, ka 1991. gadā neatkarība nokrita burtiski no gaisa. Kā rakstīja M.Grunte, tā pārsteidza gan AP, gan MP pilnīgi nesagatavotas. Tāpēc, viņasprāt, nav tikusi konsekventi izvērtēta komunistiskās partijas un «čekas» noziedzīgā darbība Latvijas okupācijas periodā. Gluži otrādi – šiem valstij bīstamajiem cilvēkiem tika dota iespēja noslēpt kompromitējošos materiālus un iefiltrēties visās iespējamajās sfērās un struktūrās. Tika radīti apstākļi korupcijai un Latvijas izlaupīšanai. Īsā laikā no ļaužu apziņas kā nelabais gars tika izkvēpināts patriotisms. M.Grunte rakstīja, ka «valdošo aprindu divkosība un liekulība kopš 1990. gada 4. maija ir degradējusi cilvēku apziņā patriotismu kā vērtību» (NC, 09.11.1993.). Valstsvīri noliedz pat pašu okupācijas faktu. Tāpēc arī uzsvars tiek likts nevis uz dekolonizāciju, bet uz integrāciju. Tāpēc arī tika pieņemts atbilstošs pilsonības likums, noslēgts atbilstošs līgums ar Krieviju. Prioritāras nav pamatnācijas, bet citu tautību intereses. Svarīgi, lai tas būtu iebraucējs.
Tuvāk gribu pakavēties pie patriotisma tēmas. Bet, pirms par to sāku runāt, ir jānoskaidro, kāda ir šā vārda jēga un par kādu patriotismu runāju. Ja ar to tiek saprasta Dzimtenes mīlestība un ja ar Dzimteni tiek saprasta neatkarīga latviska Latvija, tad uz virsrakstā uzdoto jautājumu ir jāatbild noliedzoši. Latvijā, kas ir nevis pirmās LR, bet gan LPSR mantiniece, patriotisms iepriekšminētajā izpratnē nav cieņā.
Māra Grunte jautā, «kad Rīgā tiks demontēts durkļotais monuments atbrīvotājiem, lai likvidētu pretvalstisko saieta vietu». Šodien mums jau ir atbilde uz šo jautājumu – nekad. Mūsu valsts vadītāji (ko paši vien esam vēlējuši) no šā monstra ne tikvien netaisās atbrīvoties, bet uzskata to par neaizskaramu svētumu. Tas ir nostiprināts Latvijas un Krievijas līgumā.
Rodas jautājums, ar ko Latvija atšķiras no LPSR, ja te cieņā un aizsardzībā ir tikai padomju pieminekļi un to piekritēji. Kaut kā dīvaini Latvijas intereses sakrīt ar bijušās okupētājvalsts Krievijas interesēm pēdējās realizētās okupācijas slavināšanā.
Vai tas neliecina par šīs valsts vadītāju absolūtu neatbilstību šīs valsts burtam un garam? Latvijas vadītāji starp Brīvības pieminekli un tā saukto Uzvaras pieminekli ir izvēlējušies pēdējo un tāpēc vismaz pie Brīvības pieminekļa tie nav cienīgi stāvēt.
Ja Latvija grib saukties par suverēnu valsti, tajā nav vietas okupācijas simboliem, vēl jo vairāk, ja tiem nav mākslinieciskas vērtības un tie kalpo par valsts ienaidnieku pulcēšanās un uzlādēšanās vietu. Savukārt no patriotiem mēs esam tiesīgi prasīt vismaz tolerantu attieksmi pret valsts varu. Kamēr latviešu vēlētājs balsos par cilvēkiem, kas apkaro savas valsts patriotus, Latvijā kārtības nebūs. Latvieši, neaizmirsīsim savus varoņus un savas zemes patriotus!
