Tuvojas gada nogale, kad katrs no mums domā par nākotni, kam vajadzētu vērsties aizvien gaišākai un jaukākai.
Tuvojas gada nogale, kad katrs no mums domā par nākotni, kam vajadzētu vērsties aizvien gaišākai un jaukākai. Vispārējās noskaņās šķita, ka citādi tas nemaz nevar būt – svētku priekšvakarā katru mājās gaida siltums, gaisma un drošība. Taču kādas sievietes rūpju stāsts ieveda pavisam citā pasaulē. Varbūt iejutīsimies visi tajā? Varbūt no mūsu vēlēšanās izmainīt pasaulē kaut ko uz labu mainīsies arī īstenība un nākamajos Ziemassvētkos nejēdzību kļūs daudz mazāk?
Rasma vēl nav pusmūžā, ir spēka pilna, dzīvo kopā ar dēlu jaunekļa gados. Viņa ir laimīga, ka ir darbs, protams, tāpat kā daudziem, ar minimālo algu mēnesī. «Uz rokas», kā mums visiem (?) zināms, nesanāk pilni četrdesmit. Mājā, kurā viņa dzīvo, maksa par dzīvokli ir tikai nedaudz pāri latam, tad nu iztikt tā kā var.
Diemžēl tieši dzīves apstākļi Rasmu atveda uz redakciju. Viņa dzīvo piecstāvu namā, kas kādreiz bijusi «Zemgales celtnieka» dienesta viesnīca. Tagad māja gaida jauno saimnieku, bet tas kā nerodas, tā nerodas. Bet kurš gan iekāros ēku ar izsistiem logiem un vairākiem desmitiem likumīgu īrnieku? Niecīga cerība Rasmas kundzei palikusi uz nākamo izsoli 7. janvārī… Viņa pati orderi nav saņēmusi, īres līgums tika atjaunots katru gadu, taču tagad šīs cerības nav, jo ēkai nav saimnieka, ar kuru jaunu līgumu slēgt. – Man nav nekāda statusa,– viņa skumji rezumē, domādama arī par dēlu, kas ir tādā pašā situācijā.
Taču nākotnes aina nav vienīgā, kā dēļ šī kundze nāca runāt par savu šķietamo bezizejas situāciju. Vai daudzi no mums var iedomāties savu dzīvi bez siltuma, elektrības un ūdens? Tieši tādā stāvoklī vēl ir cilvēki vairāk nekā desmit dzīvokļos Zirgu ielā 12. Ūdens noslēgts decembrī, tagad to nes no kaimiņu mājas. Elektrības nav kopš septembra. Palikusi tikai gāze. Pirms pāris nedēļām kāda ģimene uz turieni atveda no slimnīcas savu jaundzimušo atvasīti…
– Par gāzi norēķināmies gāzes kantorī,– skaidro īrniece. Par pārējiem pakalpojumiem maksāts mājas apsaimniekotājiem. Tagad viņu konts esot slēgts…
Dzīvoklis ir auksts, mitrs, blakus dzīvokļi – tukši un izdemolēti, un tas jau siltumu nepalīdz saglabāt. Lieki teikt, ka mājā kopš tās uzcelšanas 1972. gadā remonts nav veikts. Tagad Rasmas kundze baidās kaut kur doties pa svētkiem, jo dzīvoklis nav pasargāts no vandaļiem, kas šādās mājās labprāt «saimnieko». Veiksmīgākie, kuriem ir dzīvokļa orderis un līdz ar to arī likumīgas tiesības, sameklējuši sev pagaidu mītnes pie saimniekiem, kas bijuši ar mieru izīrēt. Tādi, kuri ar mieru izīrēt dzīvokli un vēl pierakstīt, saprotams, neatrodas.
Pilsētas Domē gluži bez ievērības šī situācija nav atstāta, un bēdu brāļiem un māsām tiek piedāvāti dzīvokļu varianti. Pie ļoti bēdīgiem apstākļiem pieradusī Rasmas kundze ir satriekta: ieteiktajā avārijas mājā Vecpilsētas ielā 19 bez kapitālā remonta dzīvot nav iespējams. Taču līdzekļu tam šiem cilvēkiem nav.
Atlikušo «labiekārtojumu» gāzi Rasmas kundze uzņem ar dalītām jūtām:
– Atlicis tikai gāzi palaist un aiziet nebūtībā!
Satriecoši ir tas, ka tā Jelgavā dzīvo ne tikai Rasmas kundze vien. Bet nupat, nupat pie loga klauvē Ziemassvētki, mīlestības un cerību laiks…
