Esmu vienisprātis ar Eiroparlamenta deputāti Sandru Kalnieti, kura intervijā «Ziņām» spilgti raksturo Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret dzīvi – esam tāda kā vaimanoloģijas nācija, jo mums ir tik ļoti ierasts par visu gausties, čīkstēt, nenovīdīgi kritizēt jebko, pat īsti nezinot, kāds ir konkrētās idejas mērķis un sagaidāmais rezultāts. Tā vietā, lai nāktu ar savām idejām un priekšlikumiem, cilvēkiem patīk jau pašā saknē nocirst jebko, ko cits ir uzņēmies darīt. Pat neiedziļinoties lietas būtībā. Galvenais ir būt stabili pret! Jo tā taču ir moderni un stilīgi. Šādi mēs varam pašapliecināties.
Mums kategoriski nevajag ne cūku kompleksus ar tik ļoti vērtīgajām darbavietām laukos, bet labprātāk staigājam iemītu taciņu uz pašvaldību pēc pabalsta. Mums nevajag jaunu un modernu rūpnīcu, mums nevajag arī jaunu veikalu, un vēl jo mazāk mums vajag jaunu un stratēģiski svarīgu dzelzceļa līniju. Sanāk, ka mums nevajag darbavietas un citus ieguvumus, ko šie projekti sniegs. Bet vienlaikus mēs gribam debesmannu ķīseļupes krastos. Un regulāri vaimanāt par grūto dzīvi. Taču paši nevēlamies pat ne mazliet parosīties, lai izdomātu un piedāvātu ko labāku, ja jau kāda cita projekts mums šķiet pilnīgi garām.
Protams, jebkura objekta radīšanas procesā maksimāli jāņem vērā sabiedrības, sevišķi tuvākās apkārtnes iedzīvotāju, viedoklis, jo tās ir šo cilvēku tiesības uz stabilu, drošu, mierīgu un veselīgu dzīvi. Tiesības būt tikpat laimīgiem kā tiem, kuri ar konkrēto projektu nopelnīs brangu naudas žūksni. Un tomēr – ja mēs tik ļoti vēlamies attīstīt savu ekonomiku, dzīvot aizvien labāk un pārskatāmā nākotnē noķert rietumvalstu labklājības līmeni, jābeidz gaidīt Laimes lāci, bet jāsāk domāt, strādāt, sasniegt rezultātu un priecāties arī par cita sasniegumiem, vienlaikus atbrīvojoties no vaimanoloģijas nācijas lāsta. ◆
