Annas Indrikas rokdarbu mīlestību novērtē neskaitāmi kolektīvi.
“Vainadziņi bija paši mīļākie – pērles, krāsainība, dažādība. Man jau nepatīk standarti, kā konveijerā ražot,” stāsta rokdarbniece Anna Indrika, kuras šūtie tautastērpi un izšūtie vainagi jau kopš pirmajiem darba gadiem Teātra biedrības Mākslas priekšmetu ražošanas darbnīcā aizceļojuši pie kolektīviem un nēsātājiem daudzviet Latvijā, tai skaitā arī mūspusē.
Mācās no meistarēm
Jelgavā labi pazīstamā rokdarbniece Anna Indrika beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Rokdarbu nodaļu mākslinieciskās izšūšanas specialitātē. Uz Rīgu pēc astotās klases viņa atnākusi no mājām Balvu rajonā, talants un rokdarbu mīlestība Annas kundzei mantots no mammas. Pēc trešā kursa nonākusi praksē LPSR Teātra biedrības darbnīcā, kur arī palikusi strādāt šūšanas cehā kā izšuvēja. “Bija piedāvājums strādāt skolas darbnīcā, bet man teica, ka Teātra biedrībā būs interesantāk. Tā bija tāda koka mājiņa pie Leļļu teātra, tagad jau nojaukta. Strādājām kopā šuvēji, izšuvēji, veco laiku Kaucmindes meistares. Bija jauki – teātra pagalmā notika gan brunču balles, gan cepuru balles, svinējām arī pensijas balles. Bija jaunie un vecie kopā,” viņa atminas.
Tieši iespēju strādāt kopā ar Kaucmindes meistarēm Annas kundze ļoti novērtē. “Labi, ka varējām apgūt pamatus. Viņas bija ļoti jaukas sievietes. Pieņēma mūs, jaunās meitenes, pamācīja, kā labāk darīt. Visi bijām ļoti draudzīgi. Tagad darbavietās mainās paaudzes, cilvēku uzskati. Mums nebija tik svarīgs atalgojums, bija prieks izdarīt. Tagad pirmais ir nauda – vajadzību un izdevumu jau arī ir vairāk,” stāsta Anna. Teātra biedrības darbnīcā nostrādāti 18 gadi. Šūti tērpi visu paaudžu deju kolektīviem un koriem visā Latvijā, piemēram, deju kolektīviem “Liesma”, “Dancis”, “Vektors”, arī mūsu pašu “Kalvei”, “Lielupei” un citiem. Tāpat darināti tērpi teātriem, cirkam, kā arī citu tautību nacionālie tērpi dažādiem deju kolektīviem. Tie savukārt pateicībā aicinājuši uz saviem koncertiem. Baudīta koša kultūras dzīve kultūras namos, teātros, operā.
No kora līdz cirkam
Pēc iziešanas pie vīra Annas kundze pārcēlās uz Jelgavu, kur darba gaitas uzsāka ražošanas apvienības “Daiļrade” Jelgavas iecirknī. “Par mani uzzināja un pierunāja nākt uz “Daiļradi”. Tas bija laiks, kad sākās tautastērpu bums,” atminas Annas kundze. Ar lielo kolektīvu pieprasījumu vienai pašai galā tikt nebija iespējams, palīgā nāca mācekles. “Daiļradē” gan šūts, gan izšūts – aubes, vestes, blūzes… Pirms Dziesmu un deju svētkiem par darbu nevar sūdzēties. Arī pati Anna Rīgas laikos desmit gadu dejojusi jauniešu deju kolektīvā Salaspilī.
Kad “Daiļrade” beidza pastāvēt, sākās darbs mājās. Annas kundze šuvusi un izšuvusi ne vienam vien mūspuses kolektīvam. Tā uz iepriekšējiem Dziesmu un deju svētkiem katra savu tautastērpu darināja kora “Tik un tā” dziedātājas, un latviešu tautastērpu finālskatē “Tik un tā” koru grupā tika atzīti par uzvarētājiem. Savukārt meiteņu korim “Spīgo” tapuši gan Augšzemes, gan Zemgales vainadziņi, no kuriem pēdējie esot reti sastopami. Šajos vainadziņos meitenes dziedājušas pirmajā koru Eirovīzijā, kas norisinājās šogad Rīgā. Savukārt diriģentei Līgai Celmai-Kursietei speciāli darināts koncerttērps – kleita, kurā galvenie akcenti ir ar pērlēm izšūti Zemgales vainaga motīvi. “Ikreiz uzlūkojot šo brīnišķīgo meiteņu kori, pārņem grandioza sajūta gan par pašas ieguldīto darbu, gan to kvalitāti un mīlestību pret Latviju, ko pauž meitenes un diriģentes Līga un Liena, stalti iznesot un ceļot godā latviešu tautas tērpu.” Annas kundze šuvusi arī karogus – “Daugavas vanagiem”, Zemessardzes 52. bataljonam, Amatu vidusskolai, Staļģenes skolai, restaurēts Dzelzceļa muzeja karogs. Interesanta bijusi pieredze, savulaik šujot tērpus cirka simtgadei un strādājot ar liliputiem. “Uz visu ko bija jābūt gataviem,” atminas Annas kundze.
Kopēt nevajag
Tomēr tieši vainadziņu izšūšana Annai pašai ir tā mīļākā. Savulaik vēsturiski precīzu vainagu detaļu izšūšanu viņa apguvusi pirmajā darba vietā no kolēģēm, kuru vidū bijušas arī slavenās Kaucmindes skolas absolventes. Arī šobrīd situācija nav daudz mainījusies. Tautas tērpu darinātāju, meistaru un izšuvēju trūkst, taču īpašas skolas vai kursu nav daudz. Ja ir interese, jaunajām meitenēm atliek mācīties no nedaudzajām pieredzes bagātajām meistarēm, kuras gandrīz vai pēdējais brīdis uzmeklēt un iepazīt. Ja trūkst zināšanu vai darbs paveikts pavirši, var rasties pārpratumi un neprecizitātes, tādēļ kā arvien – īsts meistars un lietu pazinējs ir zelta vērtē. Piemēram, gadījies redzēt, ka pērles kronim piešūtas nevis pašā augšā, bet gar malu. Vai Augšzemes kronī puķītes sašūtas nepareizi. “Mums bija pierasts, ka ik pa laikam vajadzēja iet uz muzejiem pētīt, kā ir pareizi. Citreiz darījām darbu pa jaunam. Tagad tās mācības atmaigst,” novērojusi Annas kundze. Taču viņa arī neuzskata, ka visi tērpi un tērpu detaļas būtu jātaisa pēc viena standarta. “Nepiekrītu, ka būtu jākopē vainagi vai jāievēro tieši tāda toņa strīpiņas brunčiem kā tam vienam. Vai tad laukos kādreiz visas krāsoja un auda tik precīzi vienādi? Krāsoja ar dabīgajām krāsām, vienai sanāca tāds tonis, otrai cits,” tā meistare.
Annas kundzes darbs ir arī viņas sirdslieta, taču prieku viņai sagādā arī dārza darbi un ēst gatavošana, bet sirds siltumā viņa dalās, palīdzot apkārtējiem. Par pašaizliedzīgu brīvprātīgo darbu zupas virtuvē saņēmusi arī Jelgavas domes Pateicības rakstu. Arī Annas vīram pie sirds radošums. Viņš ir viens no nedaudzajiem Latvijas Amatniecības kameras mēbeļu galdnieka amata meistariem Jelgavā. Šo radošumu no vecākiem mantojuši arī bērni – meita Dace, kura darbojas kultūras nozarē, un dēls Jānis, kurš ir video operators.
