1962. gada aukstā decembra dienā Rīgā Meža kapos pulciņš pavadītāju sacīja pēdējās atvadas aktierim Ēvaldam Mercam.
1962. gada aukstā decembra dienā Rīgā Meža kapos pulciņš pavadītāju sacīja pēdējās atvadas aktierim Ēvaldam Mercam. Ārā piesala, garas runas nevedās sacīt, kapa kopiņu drīz pārklāja vainagi un ziedi, cilvēki sāka izklīst, un viņš palika tur viens.
Uz visiem laikiem. Esmu grēcīgs – toreiz man šķita, ka no dzīves aizgājis pavisam vecs cilvēks. Viņam bija sešdesmit, šodien gribētos sacīt – tikai sešdesmit.
Ēvaldu Mercu varēja dēvēt gandrīz vai par pasaules staigātāju. Uz pēdējo atdusas vietu aktieri atveda no Valmieras. Valmieras teātrī bija viņa pēdējā darba vieta, bet uz Jelgavu viņš atnāca tikai 1938. gadā – pēc tam, kad jau bija izklejojies pa Krieviju.
Uzreiz tika pie lomām
Skatuves gaitas Ē.Mercs sāka Rīgas Krievu drāmas teātrī, pa diviem lāgiem strādāja Liepājas teātrī, pa starpu bija Nacionālā teātra aktieris, pēc tam kļuva par iecienītu Dailes teātra aktieri, nereti spēlēja kopā ar Lilitu Bērziņu. Starp citu, viņa dzīvesbiedre bija otra Bērziņa – Emīlija. Kālab viņi sāka kopdzīvi, grūti pateikt. Laikam jau abi sapazinās Liepājā, kur vairākas sezonas strādāja arī E.Bērziņa. Par abu attiecībām viņa nemēdza runāt. Ārēji tas šķita pavisam nesaderīgs pāris: Ē.Mercs – slaids, stalts, elegants, izteikts mīlētāju tēlotājs, viņam līdzās Emīlija – pamaza, drusku padrukna, nedaudz ķērcošu balsi. Abi viņi bija Dailē, bet pārī spēlēja reti.
Galu galā viņu laulība izjuka. Kāpēc? Neatbildēts paliks arī otrs jautājums – kāpēc Ē.Mercam no Dailes bija jāaiziet? Kavalieru lomām viņam trupā, šķiet, nebija līdzīgu. Kārlim Pabrikam labākie gadi gāja jau uz beigām, Eduards Smiļģis no varoņu lomām sāka atteikties, Edgars Zīle bija tikko sācis strādāt Dailē, bet Ē.Mercs, apejot Dailes teātrim raksturīgos mācekļa gadus, tika pie lomām, kas nāca cita pēc citas, – Orsino V.Šekspīra «Divpadsmitajā naktī», Bruts V.Šekspīra «Jūlijā Cēzarā», Lelio K.Goldoni «Pļāpīgajās sievās», Fortunio A.de Misē «Svečturī», kņazs Meņšikovs F.Kreislera dziesmu spēlē «Zizija».
1937. gada pašā pēdējā vakarā jelgavnieki pirmo reizi tikās ar elegantu, jaunu aktieri barona Hāzenlaufa lomā V.Celma lugā «Vecdambju teika». Tikai tolaik viņš sevi dēvēja par Ēvaldu Vilni.
Savulaik Jelgavas Latviešu biedrības nama otrajā stāvā bija plaša pastaigu zāle, kuras sienas greznoja aktieru portreti. 1938. gadā tur parādījās arī Ē.Merca fotouzņēmums, tik paraksts zem tā bija «Ēvalds Vilnis». Mēļoja par kaut kādiem aktiera grēkiem Rīgā. Var jau būt – tolaik vēl biju puika, šādas tenkas gāja garām manām ausīm, un vēlāk par to netiku interesējies. Svarīgākais, ka Jelgavas teātris bija iemantojis teicamu aktieri pašos labākajos gados. Ē.Mercs Jelgavā nostrādāja tikai septiņas sezonas, taču kļuva par īstu Jelgavas teātra balstu – pirmo aktieri, kas uzreiz tika pie brīnišķīgām lomām.
Jaunā sezona nepienāca
Ē.Mercam bija eleganta stāja, īpašs skatuves šarms, un šīs īpašības ļoti labi iederējās, tēlojot dažādus aristokrātus. Nevienam pat prātā neienāca, ka Ē.Mercs nācis no parastiem ļautiņiem.
Dīvainā veidā vācu laikā no Ēvalda Viļņa viņš sāka atkal pārtapt Mercā un sevi dēvēja par Ēvaldu Vilni – Mercu, bet pēckara gados Jelgavas teātrī bija tikai Ēvalds Mercs. Pēdējā loma viņam Jelgavas teātrī bija neparasta – dons Manuels Pedro Kalderona de la Barkas lugā «Dāma – spoks».
Pirmizrāde notika 1944. gada 15. jūnijā. Viņam līdzās bija ierastie kolēģi – komiķis Jānis Ķikulis, brīnišķīgās Ērika Prindule un Elza Tauriņa. Pēc izrādes visi uz brīdi sanāca kopā, pacēla glāzi stiprāka dzēriena (vācu laikā nemaz nebija tik viegli to dabūt) un šķīrās, lai rudenī atkal satiktos, bet… jaunā sezona nepienāca. Kā milzu lāpa vasarā liesmoja Jelgava, un rudens pusē teātra vairs nebija, tikai kaili mūri stiepās pret debesīm. Šai namā bija izdzīvotas tik daudzas neparastas, skaistas dzīves. Vienas no intriģējošākajām bija Lelio gaitas komēdijā «Melis». Par šo izrādi līdz Rīgai atnāca leģenda, un rīdzinieki brauca uz Jelgavu, lai noskatītos to. Tad jelgavnieki ar «Meli» viesojās Rīgā. Interesanti, ka ne tikai par to vien, bet arī par meklējumiem toreiz žurnālā «Sējējs» rakstījis Jānis Veselis: «Pilsētā pie Lielupes rāmajiem ūdeņiem arī cilvēkiem ir vairāk vaļas iedziļināties mākslas būtībā un saprast skaistumu bez attiecībām ar dzīvi, bez sabiedriskām un citām idejām. Atvairot Dailes teātra romantismu un Nacionālā teātra psiholoģismu un reālismu, Jelgavas teātris izkopj savu stilu.»
Viņa nekautrība bija burvīga
Ē.Merca Lelio bija melis, nevis vienkāršs nieku stāstītājs, ne krāpnieks, bet melis ar vērienu, reizē fantasts un filosofs. Visai būtisku viņa raksturojumu krievu avīzē bija izteicis kritiķis J.Jefimovs: «Viņa nekautrība bija burvīga, vārda un ķermeņa elastība pārsteidzoša.» Protams, es neatceros detaļas, nevaru raksturot Ē.Merca tēlu, bet atceros, ka viņa nekautrīgajā melī bija kaut kas burvīgs. Precīzi šo tēlu uzbur un atmiņā atsauc prasmīgais vērotājs un vērtētājs Kārlis Strauts: «Pašā centrā, protams, Lelio – fenomenālais melis, kurš nepatiesības runāšanu ir pacēlis par savu dzīves principu, jo viņš melo arī tad, kad, šķiet, patiesība viņam būtu daudz izdevīgāka./../ Lelio uz skatuves neparādās vis kā pārspīlēts modes ērms, bet gan kā izsmalcināts dendijs. Raugoties uz Ē.Viļņa stāvu, kas ir ietērpts košā, daudzkrāsainā, greznā, bet tomēr ar nekļūdīgu gaumes izjūtu darinātā kostīmā, kā arī vērojot viņa nepiespiesto, izsmalcināto izturēšanos ar brīvu, vieglu gaitu un izmeklētām gransenjera manierēm, kas viņu neatstāj pat visgrūtāko pārbaudījumu brīžos, nāk prātā apraksts par Alfredu de Misē – vienu no sava laika elegantākajiem vīriešiem, kura virtuozais ārējais dendisms, plašākās sava laika zelta jaunatnes aprindās tika apbrīnots gandrīz vairāk nekā viņa dzejnieka talants.»
Tajā laikā biju vēl tālu no zelta jaunatnes gadiem, bet arī es jūsmoju par Ē.Merca eleganci, un man, jaunam zeņķim, viņš uzbūra priekšstatu par to, ko nozīmē elegants vīrietis, jā, varbūt pat dendijs šā vārda labākajā nozīmē. K.Strauts turpina: «Mēs to nekur neredzējām ne pārāk izgudru, ne ļauni dēmonisku. Visu lomas valodisko daļu aktieris nospēlēja nepārtrauktā, izmanīgā runas plūdumā, kurš tikai konvencionāli sacirstās «grūtās situācijās» – pretjautājumos vai atklājumos. Patiesībā izdomu urdzēšana tur neapstājās uz brīdi, jo Lelio, kā jau autora mīlulis, nav pārtraucams, ne samulsināms ne uz īsāko brītiņu.»
Piesmakušas balss īpašnieks
Tāds bija Ē.Merca melis Lelio. Un dīvainas sakritības dēļ viņam ar šo tēlu bija laime satikties vēlreiz. Laikam tiešām K.Goldoni ļoti mīlēja paša radīto, varbūt arī dzīvē vēroto dendiju – viņš uzrakstīja lugu «Sievu valodas», un tur atkal darbojas Lelio. Tiesa gan, gadi gājuši uz priekšu un melis nav vairs jauns un sprauns. Pie turības šis niekkalbis nav ticis, pie bagātības jau nepavisam, daiļās dāmas viņu izsmej, taču K.Goldoni savu Lelio turpina mīlēt. Ē.Mercs nu bija citāds, un Lelio meli – citādi. Tie vairs neburbuļoja kā agrāk, taču tam skatuves pievilcība bija jauna, turklāt aktieris neatkārtoja vēl nesen radīto tēlu, īstenībā uz skatuves bija tā paša tēla gara radinieks vai cita versija. Tāpat
kā «Melim», arī «Pļāpīgajām sievām» – tā Jelgavas teātris bija nosaucis «Sievu valodas» – dekorācijas gleznoja Arvīds Spertāls. Uz skatuves bija īsta Venēcija – pievilcīga, romantikas apdvesta, īsta.
Pēc daudziem gadiem es tiešām nokļuvu Venēcijā. Gondolā braukāju pa turienes kanāliem, un mani neatstāja izjūta, ka kādreiz tur esmu bijis. Un tad atcerējos savu Jelgavas teātri, Arvīda Spertāla dekorācijas K.Goldoni komēdi-
jām – tās absolūti precīzi, protams, neko tieši neilustrējot, uzbūra Venēcijas būtību. Tieši būtību! Un varēju sagaidīt, ka no kādas šķērsieliņas jeb šķērskanāla pēkšņi iznirs Lelio slaidais stāvs. Viņu Venēcijā gan nesastapu!
Kad Jelgavas teātris ar «Meļa» iestudējumu viesojās Dailes teātrī, laikrakstā «Jaunākās Ziņas» rakstā par šo viesizrādi bija tāda piezīme: «Lelio tēloja Ēvalds Vilnis, parādīdams veiklu spēli un skatuves izpratni. Tēlotāja balss negribēja labi skanēt, kas var būt saaukstēšanās sekas.» Nezinu, vai aktieris toreiz bija saaukstējies, taču viņa balss tembrs tiešām bija tāds matēts, likās, viņš allaž bija piesmacis.
Jelgavas teātrī Ē.Mercs tēloja vēl vienu meli un fantastu – Minhauzenu mūsu pašu jelgavnieka Mārtiņa Zīverta lugā «Minhauzena precības». 1941. gada beigās to izrādīja Dailes teātris, bet pirms diviem gadiem Jelgavā iestudēja Osvalds Glāznieks, kas Minhauzena lomu iedalīja Ē.Mercam. Pirmizrāde notika 1943. gada 12. jūnijā.
Palika Latvijā
Pusaudzis būdams, aizrautīgi sekoju līdzi Minhauzena stāstiem, īpaši viņa mīlas stāstam par Jakobīni, ko tēloja Ērika Prindule. Kara beigās viņa devās bēgļu gaitās. Emigrēja arī Elvīra Līcīte un Elza Tauriņa. Ē.Mercs palika šai zemē, un Rīgā satikās ar citiem bijušajiem Jelgavas teātra aktieriem. Viņam bija mazliet pāri četrdesmit, taču aktieris sāka jau tēlot «veču» lomas – viņš bija senators Lengdons tolaik populārajā Dž.Gova un A.d’Juso lugā «Dziļās saknes», Banders V.Lāča «Zvejnieka dēlā», Murovs A.Ostrovska lugā «Bez vainas vainīgie», Žeronts Moljēra komēdijā «Skapēna nedarbi», kas bijusi viena no pirmajām reizēm, kad Ē.Mercu uz skatuves redzējis vēlākais kinorežisors, nu jau nelaiķis Oļģerts Dunkers, kas par šo tikšanos izteicies: «Franču klasiķa Moljēra «Skapēna nedarbos» Mercs spēlēja ļauno, atbaidošo veci Žerontu. Sākumā pat negribējās ticēt, ka šis vecis ar līko degumu un čērkstošo balsi ir «mans Mercs». Visvairāk mani satrieca tas, ka izrādes gaitā «manu aktieri» iesprosto maisā un dauza ar nūju! Tikai vēlāk, pēc gadiem, sapratu, kāda meistarība vajadzīga, lai pārliecinoši nospēlētu tik bezgala atšķirīgus tēlus.»
Pēckara Jelgavas teātrī Ē.Mercs nereti tēloja arī pa kādam mīlētājam, un viena no pēdējām lomām bija dons Alonso de Luna Kalderona komēdijā «Ar mīlu nejoko». O.Dunkers, stāstot par ievērojamā jelgavnieka skatuves gaitām, saka īsi un skaidri: «Visus Merca varoņus varēja iedalīt divās lielās grupās – mīlētājos un neliešos.»
Samierināties ar neliešiem
1953. gadā bargi kungi Jelgavas teātri likvidēja, un Ē.Mercam vajadzēja pārcelties uz Valmieru. Tā es viņu redzēju arvien retāk.
Ko lai dara, mīlētāju laiks bija pagājis, vajadzēja samierināties ar «neliešiem» vai vismaz negatīvi iekrāsotiem tēliem – kaut vai ar Jakubovski Raiņa traģēdijā «Mīla stiprāka par nāvi» vai Himelmani Ā.Alunāna komēdijā «Seši mazi bundzinieki».
Ē.Mercs Valmieras teātrī gribēja nospēlēt vēl Klauzenu G.Hauptmaņa drāmā «Pirms saules rieta». To pašu Klauzenu, ko kādreiz Jelgavā tik fascinējoši tēloja Osvalds Glāznieks. «Gribētos to nospēlēt, atvadoties no skatuves. Tā būtu mana gulbja dziesma. Pēc tam varētu mierīgi nodoties savai «otrajai profesijai» – makšķerēšanai,» tā esot sacījis Ē.Mercs. Taču teātris darbu bija saplānojis citādi. Repertuārā tika iekļauti brāļu Kaudzīšu «Mērnieku laiki», Ē.Mercam iedalīja Ķenča lomu (ar to būtu atzīmēta arī viņa sešdesmit gadu jubileja). Mākslinieks to vairs nesagaidīja, darbs palika pusdarīts, jubileja – nenosvinēta. Jocīgi jau būtu šarmanto mīlētāju jubilejā skatīt Ķenča lomā. Tāds ir aktiera liktenis – lomas pats izvēlēties nevar. M.Zīverts savā pēdējā pabeigtajā lugā «Teātris» Ekselencei, proti, J.V.Gētem, liek sacīt: «Bet mums jāspēlē, kā lomā rakstīts, ja negribam bojāt izrādi, ko sauc par dzīvi.»
Ē.Mercs spēlēja viņam iedalītās lomas un no dzīves aizgāja, jubilejas suminājumus nesagaidījis. Viņš bija spilgta personība, pa daudziem teātriem izstaigājis, bet manā apziņā – visīstākais jelgavnieks.
Tik skaistas lomas, kādas viņš notēloja vecajā Jelgavas teātrī septiņās sezonās, cits aktieris visā mūžā nevar sagaidīt.
