Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta speciālisti, konkrēti ekonomikas doktors Pēteris Guļāns, kas ir viens no autoritatīvākajiem ekonomikas analītiķiem valstī, plašā publikācijā iezīmē svarīgākās Latvijas ekonomiskās politikas problēmas.
Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta speciālisti, konkrēti ekonomikas doktors Pēteris Guļāns, kas ir viens no autoritatīvākajiem ekonomikas analītiķiem valstī, plašā publikācijā iezīmē svarīgākās Latvijas ekonomiskās politikas problēmas.
8. Saeimas ievēlēšana un jaunas valdības izveidošana radījusi labvēlīgus nosacījumus, lai precizētu atsevišķas ekonomiskās politikas tēzes, vispirms tās, kas veidojušās bez Latvijas interešu un mūsdienu pasaules ekonomisko procesu virzības vispusīgas izvērtēšanas.
Vajadzīga ārējo investīciju piesaiste
Visu industriālo un arī strauji augošo attīstības valstu ekonomikas daļa ir ārējais kapitāls. Pastāv zināma sakarība starp tiešo ārējo investīciju apjomu un attīstības valstu iekšzemes kopprodukta (IKP) augšanas tempiem. Tomēr atsevišķu valstu ekonomikas attīstības tempi nebūt nav proporcionāli piesaistīto investīciju apjomam un bieži vien ir pat pretēji tam. Tas gan nenozīmē, ka Latvijai būtu jāizvairās no tiešajām ārējām investīcijām. Ir skaidrs, ka tautsaimniecības attīstību tās veicina, bet tikai tad, ja tiek piesaistītas mērķtiecīgi, orientējoties uz valsts ekonomiskā potenciāla palielināšanu. Katrā ziņā investīcijas nedrīkst fetišizēt, piemēram, piešķirot īpašus atvieglojumus ārējā kapitāla ieplūšanai salīdzinājumā ar vietējiem investīciju avotiem.
Jāpatur prātā, ka ārējās investīcijas ir nevis vienas valsts ieguldījumi citā, bet gan ārvalstu privātā (vai korporatīvā) kapitāla ieguldījumi investīcijas piesaistošajā valstī. Arī sarunas notiek nevis starp valstīm, bet starp kapitāla īpašniekiem un tās importējošo valsti. Sarunu dalībnieku mērķi ir atšķirīgi. Pirmie iegulda līdzekļus citā valstī nevis tādēļ, lai veicinātu tās attīstību, bet gan bieži vien, lai gūtu pēc iespējas lielāku peļņu. Investīcijas piesaistošās valsts objektīvais mērķis ir veicināt sava ekonomiskā potenciāla palielinājumu. Tā kā ar šo investīciju palīdzību izveidotā objekta radītais ekonomiskais rezultāts ir konstants, palielināt viena ieguvumu var tikai uz otra ieguvumu samazināšanas rēķina. Sasniegt korektu, abpusēji izdevīgu risinājumu iespējams tikai tad, ja sarunās piedalās pēc profesionālo zināšanu līmeņa un personiskās ieinteresētības līdzvērtīgi partneri. Daudzu valstu, arī diemžēl Latvijas, pieredze liecina, ka tā tas nav, jo:
n investori pārstāv privāto kapitālu un ir personīgi ieinteresēti panākt savai firmai (sev!) maksimālu materiālo labumu; turklāt viņiem ir liela pieredze un arī resursi, lai sasniegtu sev labvēlīgu risinājumu akceptēšanu, starp citu, plaši izmantojot investīcijas piesaistošās valsts masu saziņas līdzekļus, starptautisko organizāciju ieceltos konsultantus padomu sniegšanai attīstības valstu institūcijām un pat to atsevišķus darbiniekus;
n valsts kā sarunu dalībniece ir abstrakcija: tās vārdā rīkojas ierēdņi un atsevišķi, ātri rotējoši politiķi; viņu labklājība praktiski nav atkarīga no valstij izdevīgu nosacījumu panākšanas, viņi viegli pakļaujas investoru psiholoģiskajam spiedienam.
Sacītais nozīmē, ka reizēm nav vēlams turpināt iepriekšējo valdību politiku, veicinot jebkuru ārējo investīciju piesaisti. Tā nevar būt pašmērķis, tā ir tikai līdzeklis, kā sasniegt ekonomiskās politikas galveno mērķi – iedzīvotāju labklājību. Pieredze liecina, ka, paredzot ekonomisko izdevīgumu, investīcijas «nāk» bez īpaša uzaicinājuma, ne tikai pakalpojumu (bankas, lielveikali), bet arī preču ražošanas nozarēs (Vēja parks Grobiņā, vairākas lielas kokzāģētavas u.c.). Valdībai jāveicina tikai Latvijai izdevīgu ārējo investīciju projektu realizācija. Kategoriski jāatbrīvojas no iepriekšējo valdību pieejas, ka investīciju nozīmīgums mērojams tikai ar ieguldījuma apjomu, nevis ar Latvijas reālo ieguvumu. Atbilstoši šādai politikai tiek realizēta normālai valstij nepiedienīgi iztapīga izdabāšana ārējo investoru vēlmēm gūt maksimālu peļņu uz Latvijas reāli iespējamo ieguvumu samazināšanas rēķina. Spilgtākais piemērs ir celulozes rūpnīcas projekta līdzšinējā virzība, iepriekšējās valdības solījumi investoru bezprecedenta prasību apmierināšanai.
Kādu nozaru attīstībai piešķirama prioritāte
Te valda liela vienprātība: Latvijai esot izdevīgas tās nozares, kuras ražo produktu ar lielāku pievienoto vērtību (PV). Šis apgalvojums bija pareizs pagājušā gadsimta pirmās puses pasaules ekonomiskajam modelim, kad katrā valstī funkcionēja relatīvi noslēgta tipa tautsaimniecība, kur ražojošo uzņēmumu īpašnieki galvenokārt bija rezidenti. Visa PV palika valstī un tieši vai pastarpināti ietekmēja tās iedzīvotāju labklājības līmeni. Tagad tas tā vairs nav.
Globalizācijas apstākļos preču produkciju ražojošo uzņēmumu teritoriālais izvietojums un to īpašnieku valstiskā piederība daudzos gadījumos nesakrīt. Turklāt ir vērojama izteikta šīs nesakritības palielināšanās. Īpaši spilgti tas izpaužas mūsu valstī.
Gadījumos, kad uzņēmuma īpašnieki nav rezidenti, valstī paliekošās PV daļas lielums ir atkarīgs no uzņēmuma kapitālietilpības un nodokļu režīma, kāds noteikts tā darbībai.
Kas ietekmē ekonomisko potenciālu
Ja uzņēmums pieder tikai rezidentiem, visa PV paliek valstī un veido tās ekonomisko potenciālu. Situācija radikāli mainās, ja uzņēmuma īpašnieki ir nerezidenti. Valstī garantēti paliek tikai tā PV daļa, kuru radījis rezidentu darbs (darba izmaksas) un budžeta ieņēmumi no ražošanas izmaksās iekļautiem sīkajiem nodokļiem. Pārējo sastāvdaļu saistība ar valsts ekonomisko potenciālu sākotnēji ir tīri formāla, parādās kā aprēķinātais PV un līdz ar to arī IKP lielums. Reāli kapitāla izmaksas nonāk uzņēmuma īpašnieku rīcībā: viņi tās izlieto atjaunojamo iekārtu iegādei, kuras parasti ražo ārzemēs. Tādēļ kapitāla izmaksas Latvijas ekonomisko potenciālu gandrīz neiespaido. Tīro ienākumu (peļņu) sākotnēji saņem uzņēmuma īpašnieks. Latvijai teorētiski ir iespēja tā daļu iegūt uzņēmuma ienākuma nodokļa veidā, attiecīgi palielinot budžeta ieņēmumus. Vērtējot šo iespēju, jāievēro divi apstākļi: uzņēmuma kapitāla ietilpība, kā arī atvieglojumi vai pilnīga atbrīvošana no uzņēmuma ienākuma nodokļa maksāšanas, ko valsts piešķir uzņēmumiem, kuru investīcijas pārsniedz likumā noteiktu summu.
No sacītā izriet, ka Latvijas ekonomisko potenciālu (valstī izlietojamo resursu apjomu) ietekmē nevis visa kādā uzņēmumā radītā PV, bet tikai tā daļa, kas nonāk rezidentu un valsts konsolidētā kopbudžeta rīcībā. Statistikā šo daļu sauc par tīro jeb neto nacionālo ienākumu (NNI). Šā rādītāja precīza aprēķināšana tautsaimniecības mērogā ir darba un laika ietilpīgs process. Ne visas valstis spēj to savlaicīgi realizēt. Tādēļ starptautiskajos salīdzinājumos turpina izmantot mazāk precīzo, bet vieglāk aprēķināmo IKP rādītāju.
Lai gūtu tuvinātu priekšstatu par realizējamo projektu nozīmīgumu, ne vienmēr ir vajadzīgi absolūti precīzi NNI aprēķini. Var izmantot arī vienkāršākus paņēmienus – noteikt naudas summu, kuru objekta darbības rezultātā iegūst iedzīvotāji (nodarbināto atalgojums) un valsts konsolidētais kopbudžets nodokļu un citu maksājumu veidā. Šāds aprēķins ir pietiekami uzskatāms, jo tieši minētās divas PV sastāvdaļas ir galvenās NNI veidotājas. Noslēdzot šo skaidrojumu, mēģināsim atbildēt uz iepriekš formulēto jautājumu: kādu nozaru attīstībai jeb, precīzāk, produkcijas veidu ražošanai būtu piešķirama prioritāte?
Latvijā jāveicina tādu uzņēmumu attīstība, to skaitā (un pat jo īpaši) ar ārējo investoru piedalīšanos, kas neatkarīgi no produkta «ražo naudu» jebkuras valūtas veidā, un šie līdzekļi kā darba samaksa nonāk iedzīvotāju rīcībā un nodokļu veidā valsts konsolidētajā kopbudžetā. Tieši ar šo kritēriju (nevis PV lielumu, ražošanas modernizācijas pakāpi, vietējo izejvielu izmantošanu vai citu rādītāju) jāvērtē atsevišķu projektu efektivitāte. Laikam jau šim kritērijam vispilnīgāk var atbilst uzņēmumi, kas ražo darba ietilpīgu produkciju, turklāt izmantojot augsti kvalificētu ražošanas personālu un vismazāk kapitāla ietilpīgie ar mazu strādājošo skaitu.
Vēl jāpiebilst, ka tautsaimniecības globalizācijas un pasaules mēroga darba dalīšanas apstākļos, pieņemot Pasaules Tirdzniecības organizācijas nosacījumus, valstij nav speciāli jāveicina naturālo saimniecību veidošana, atbalstot vietējā patēriņa apmierināšanai nepieciešamo produkcijas veidu ražošanu. Tas izdarāms ar tirgus palīdzību. Tādēļ nav vēlams izdalīt (un vēl jo vairāk subsidēt) tādas nozares, kuras neatbilst minētajam kritērijam.
Sacītais gan nenoliedz valsts institūciju pienākumu veicināt iedzīvotāju nodarbinātību atsevišķos reģionos, kā arī realizēt īslaicīgus atbalsta pasākumus atsevišķu nozaru vai uzņēmumu konkurētspējas palielināšanai.
