Kārlis Sebris Jelgavas rajonā. F.
Kārlis Sebris Jelgavas rajonā. Februārī taču viņam būs jau 84. Vectētiņš! Bet vēl visai stalts, možs un arī jokus plēst mīlošs. Viņa būtne dveš siltu mājīgumu, vienlaikus klusi, abstrakti sakot: vīrs un vārds! Izdzirdot viņa balsi, atmiņā kā zibens izskrien tūkstošiem mirkļu no daudzajām filmām un izrādēm. Atmiņas atdzīvojas, raisās pārdomas. Sebris ar ilggadējo darbu godam panācis, ka ar viņu simbolizē laikmetu, paaudzi. Varbūt vairākas paaudzes. Šeit, šajā zemē.
Pirmais, kas viņu sajūsmina mūsu novadā, ir daba, kas šeit ir tāda kā nekur citur pasaulē. Taču Jelgava viņam asociējas ar Ā.Alunāna Tautas teātri. Aktieris paliek aktieris. Turklāt, pats reiz sācis aktiera gaitas tautas teātrī, viņš ļoti augstu vērtē visu tautas teātru darbu un vietu kultūrā. Taču ar Jelgavu Sebri saista arī… suņi.
Jelgavā ir kāds cienījams vīrs un man ļoti tuvs draugs veterinārārsts Modris Ziemelis, atklāj Kārlis Sebris. Viņš aprūpējis manus suņukus Lodiju un Rasiņu. Lodija bija boksera meitene, ko man reiz uzdāvināja uz «Kolā Briņona» izrādi. Nodzīvoja divpadsmit ar pusi gadus. Tad mans kaimiņš, Bruno Šteinbriks, uzdāvināja man takša meiteni Rasiņu. Abas aprūpējis jelgavnieks Modris Ziemelis. Par suņiem runājot, atkārtošu kāda cita teikto, ka labākās zāles pret sirdskaitēm esot suns. Viņš noņem stresu.
Veca vīra gudrība kāda tā jums bija pirms gadiem piecdesmit, kāda tagad?
Tā ir dzīve. Vienmēr ir, par ko priecāties, par ko skumt. Tagad, kad manā dzīvē tuvojas vakarvējš, visa šī kinolente slīd garām. Toreiz. Toreiz biju jauns, pārgalvīgāks, arī lūkojos uz daudz ko mazliet citādāk. Kā saka: nav jaunības trakums beidzies, kad vecuma stulbums klāt. No tā stulbuma lai Dievs pasargā! Priecājos, ka vecumā esmu ar skaidru saprašanu.
Ja ar tagadējo pieredzi būtu iespēja atgriezties jaunībā, vai dzīvotu tāpat?
Laikam jā. Ne tikai tādēļ, ka arī mani vecāki iepazinās, teātrī spēlējot. Sākumā pie teātra iznāca daži sānu ceļi. Mācījos divās fakultātēs, kuras nepabeidzu. Laikam darītu to pašu.
Kurš bijis dēkainākais laiks?
Tas bija tad, kad, pateicoties aktiera talantam, izvairījos no iesaukšanas armijā. Kā vienā, tā otrā ienaidnieka armijā, jo man iznāca izvairīties no divām. Es «paliku slims», un vārguļus armijā neņem. Tiku vaļā gan no vācu leģiona, gan no krieviem. Klājies gluži kā Šveikam. Taču pilnīgi citāda mana attieksme bija barikāžu laikā. Pats tur nebiju, bet dalībniekus pa radio uzrunāju kā savējos, savās domās būdams tur klāt.
Kura grāmata ir tā mīļākā?
Te gribas atbildēt kā par mīļāko lomu. Parasti saku: aktierim ir daudz mīļāko… Iztaisu pauzi, tad… lomu. No jaunības tā būtu Remarka «Trīs draugi». Bet mans «korāns» ir Romēna Rolāna «Kolā Briņons», ar kuru bija laime parādīties uz skatuves. Visjaukākais man šķita televīzijas iestudējums četrās daļās. Pie šīs grāmatas griežos gan prieka brīdī, gan skumjās.
Nozīmīgākais, jaukākais dzīves mirklis?
Jāteic, ka tveru visus. Vajag tvert katru mirkli, kas rosina tevī dvēseliskus, garīgus pārdzīvojumus, kaut kādu sakustēšanos. Tas arī nogludināja ceļu uz teātri. Svarīga ir mirkļu dažādība.
