Senos laikos latviešu sētās garajos ziemas vakaros ļaudis pulcējās vakarēt. Saimnieces uz adīšanu, vērpšanu, aušanu aicināja gan savas, gan citu saimju sievas un meitas. Šajos garajos ziemas vakaros pildījās meitu pūra lādes.
Senos laikos latviešu sētās garajos ziemas vakaros ļaudis pulcējās vakarēt. Saimnieces uz adīšanu, vērpšanu, aušanu aicināja gan savas, gan citu saimju sievas un meitas. Šajos garajos ziemas vakaros pildījās meitu pūra lādes.
Taču tā nebūt nebija tikai meitu un sievu nodarbe, darbi atradās arī vīriem un puišiem – viņi vija apaušus un grožus, laboja un gatavoja jaunus darba rīkus.
«Novakares – tas laiks ziemā, kad saule tikko noriet, – jāsvin, īpaši sievietēm, jo tad laimiņas apmeklē vērpējas un tās nedrīkst traucēt ar strādāšanu. Piektdienas novakares it īpaši svinamas, jo tanīs reizēs laimiņām – lielāka staigāšana pie cilvēkiem, tādēļ tad neviens nedrīkst strādāt nekādu lielu darbu, nedz kur iet. Šinīs vakaros visam un visiem jābūt tīram un tīriem un skaliem vajaga degt gaiši.» (Latviešu tautas ticējums)
Lai darbs ritētu raitāk un nebūtu tik vienmuļš, vakaros tika stāstīti stāsti, piedzīvojumi, priekšā lasītas grāmatas, minētas mīklas un dziedāts. Turpat pie vecākiem, kamēr tie bija aizņemti ar saviem darbiem, bērni mācījās lasīt. Ziemas pavakares latviešiem vienmēr bijušas ar īpašu auru apvītas – ne viens vien apraksts, kas no grāmatu lappusēm pārņem ar savu noskaņu, lasāms E.Virzas «Straumēnos», J.Jaunsudrabiņa «Baltajā grāmatā», J.Poruka stāstos un daudzos citos latviešu literatūras darbos.
Vakarēt senākos laikos varēja sestdienās, un šī tradīcija tikpat labi bija saistīta ar rokdarbiem kā ar vienkāršu kopā būšanu – dziedāšanu, stāstiem un rotaļām:
«Rudens sestdienas vakaros pirtī vakarē: jaunekļi un jaunavas sanāk kopā un pēdējās pacienā savus viesus ar ēdieniem.» (Latviešu tautas ticējums)
Arī mūsdienās ziemas vakari nav kļuvuši īsāki kā toreiz un cilvēki meklē veidus, kā tos padarīt interesantākus. Pilsētās dzīvojošajiem ir lielākas iespējas apmeklēt pašdarbības kolektīvus – dziedāt, dejot, zīmēt, tomēr arī no turienes mājokļiem nav izzudušas vecās tradīcijas – šur tur kāds ada, citur pin vai veido. Arī lauku sētās, vēl jo vairāk pēc padarītajiem dienas darbiem, vakaros atliek laiks mierīgai vakarēšanai kopā ar ģimeni. Visi – gan laucinieki, gan pilsētnieki –, kam tuvi rokdarbi, atzīst, ka šādi izdodoties teicami atpūsties. Tā esot arī ļoti laba nodarbe pirms Ziemassvētkiem, jo vakaros var izveidot ne vienu vien dāvanu tuviniekiem.
«Diegs, ritēdams garš un vienmuļīgs kā miegs, vedināja uz miegu arī vērpējas, un, lai to aizdzītu, viņas sagāja visas vienā istabā, ko tagad pilnu pierūca ratiņi, runādami katrs savā valodā. Tā bij klusa un apmierināta valoda, ko runā siltumā tikušais, un kaķa malšana zem gultas segas un dzirnu rūkšana maltuvē bija dzirdama ratiņu balsos. Tie aizvien burbulēja
pa vidu sieviešu stāstiem, sijādami mierīgu domu un pasaku miltus, un, tajos klausoties, likās, ka istabas logi aizaug apiņiem un jumti apklājas zaļām sūnām, bet galdos un
plauktos sāk runāt koka un māla trauki.»
(E. Virza «Straumēni»)
