Otro gadu mūzikas un vizuālās mākslas festivāla «Bildes» ziemas norises ievada koncerts, kurā uzstāšanās kopīgi gatavo mūziķi ar divējādu publisko statusu.
Otro gadu mūzikas un vizuālās mākslas festivāla «Bildes» ziemas norises ievada koncerts, kurā uzstāšanās kopīgi gatavo mūziķi ar divējādu publisko statusu.
Iepazīstināšana ar vienu atskaņoto mūziku periodikā nav pieprasīta viņu pazīstamības dēļ, ar otru – viņu nepazīstamības dēļ.
Kopuzstāšanos dalībnieku vidū netrūkst tādu, kuru atsevišķi piekopto līdzšinējo muzicēšanas manieru radniecība, domājot par sadarbības rezultātu, gribot negribot uzbur visnotaļ iztēlojamu audiālo ainu.
Neteiksim taču, ka nebūtu nekādas nojausmas par to, kas sagaidāms, ja kopā sanāk populāra džeza/fankī stilā muzicējošā «Varbūt tā» un «skābais» («acid») džezmenis «Time After Time» taustiņnieks Kārlis Lācis vai novadnieki liepājnieki panaiva, bet tehniski pārliecinošas ģitārspēles bagāta «hārdārtroka» spēlmaņi «Dawn Town» un Fēlikss Ķiģelis. Arī jaunajiem censoņiem «The Spirit Shadows» īpašas pūles nevajadzētu sagādāt Gunāra Kalniņa kopš bērnības iecienītās balti nēģeriskās «soul» vokalizēšanas manieres džeziskošana. No pirmā akorda omulīgā pusakustiskā stīgu unisonā ar «Re.public» varētu vienoties «lādezernieki» Ingus Ulmanis un Aigars Voitišķis.
Jauno un veterānu koncerta dalībnieku vidū ir arī tādi, kas kopdarba dzimšanas prāvu noslēpumainības devu ne tikai klausītāju, bet arī pašu atskaņotāju prātos «draud» saglabāt līdz pēdējam brīdim. Piemēram, pēc Ievas Akurateres teiktā, to, kā viņas un Raimonda Bartašēvica dziedātā «Balāde par gulbi» skan Daugavpils «simfonisko rokeru» «Disease» pavadījumā, viņi, tāpat kā koncerta apmeklētāji, uzzinās šodien. Līdz šā gada «Bildēm» viņi viens par otru nezināja neko – ne Ieva un Raimonds par «Disease», ne «Disease» par abiem populārajiem latviešu dziedātājiem.
Un ir arī tādi, kuru muzikālo neprognozējamību, domājams, visai maz ietekmē saspēles partnera ierastība vai neierastība. Ej nu zini, varbūt «bezaizspriedumainības» kārtā deklarētai eklektikai patiešām nav robežu, un tādā gadījumā tādu «saskaitāmo» kā «mR Sensors» un Kaspars Bindemanis summu… bail pat iedomāties…
Netipisks gadījums «Bilžu» jauno dalībnieku un veterānu kopkoncerta projektu vidū būs Helēnas un grupas «Oblaka» sadarbības piemērs. Atšķirībā no pārējiem «Bildes» nebūs viņu pirmā tikšanās uz skatuves. Arī katrs citā Latvijas malā viņi nedzīvo. Satikušies pirms pāris gadiem pa ceļam uz mājām – vilcienā kaut kur starp Rīgu un Salaspili. Tagad, pēc Helēnas atzinuma, mēģinājumu un koncertu kopā ar «melodisku, reizēm pat pārāk melodisku «easy listening»» spēlējošo grupu ir pat biežāki nekā ar «Skumju akmeņiem», kuru sastāvā viņa piedalījusies «Bildēs» trīs. «Sākumā mani satika brālēns, gribēja iesaistīt savā projektā, bet man gribējās kaut ko savu, nopietnāku. Vislabāk jau, protams, būtu bijis kopā ar «Akmeņiem»,» par dalības iespēju apsvēršanu šā gada «Bildēs» stāsta Helēna. «Pamudinājumu deva arī nez kādā sakarā no vairākiem cilvēkiem dzirdētais apgalvojums, ka nākamgad «Bildes» vairs nenotikšot. Galu galā pieteicāmies pēdējā dienā.» Pēdējā brīdī top gan Helēnas darbs izstādei – «spalvains krēsls» –, gan vienas koncertā atskaņojamās dziesmas teksts. «Tā kā «Bildēs» angliski dziedāt nedrīkst, atskaņosim vienu no divām dziesmām, kas mums ir krieviski. Tagad «smadzeņoju», cepu tekstu otrai, kas man ļoti, ļoti patīk. Gribētos latviski, un jūtu, kaut kas pamazām rodas un briest. Ja tomēr nekas neiznāks, pēdējā vakarā parakņāšos pa vārdnīcu un uztaisīšu skanīgu savārstījumu spāņu valodā. Bet dziesma man tiešām patīk visvairāk no visām. Pilnīgi atbilst manam priekšstatam par man tik tuvo bosanovas stilu. Reizēs, kad ģitāristam iznāk kaut kas tāds, man atliek tikai nodvest: «Tak ģeržaķ!». Koncertā es viņa ģitārai piespēlēšu saksofonu. Tas iznāk «baigi» reti, un tieši tagad esmu atklājusi, ka tomēr to atkal varu, pie tam pavisam citādi nekā agrāk. Saksofonu arī agrāk esmu piespēlējusi elektriskajai mūzikai – kā dzīva instrumenta piedevu, bet vispār es to nepārvaldu galīgi! Ceru, ka tās pāris notis izdosies. Iepūst jau spēju, liekas, arī tembrs nav slikts. Vienkārši nav tehnikas. Varbūt pietiks ar to, ka ļoti gribu!»
«Skaidrs, ka skaitos veterāne! Man jau likās, ka it kā būtu laiks. Nu un kā ir ar mani, ko? Veselība laba, zobi veseli – manējie vēl!» Smieklu brīža turpinājums ir rezignētāks: «Vecuma problēmas draud visiem, arī man – kad salīdzini, kāds spēks vai iedvesma tev bijusi agrāk, un domā, kur tā zūd… laiks pagājis, liekas, neko neesi sasniedzis, tamlīdzīgas domas… Bet tas ir muļķīgi. Labs ir jebkurš darbiņš, kas padarīts,» ironizēšana par veterānes statusam atbilstošāko miesas un gara stāvokli Helēnas gadījumā apvienojas ar veselīgi nevērīgu attieksmi pret publikas reakciju un koncertbrīžu lomas nepārspīlēšanu. «Manis dēļ koncertu varētu būt ļoti maz. Man galvenais ir sajūtu prieks mēģinājumos un tamlīdzīgi – tas ir kā koncerts, pat vēl uzlādējošāk.»
«Tagad laikam vairāk kļūstu par skatītāju. Ar sevi tikts skaidrībā. Zudušas dažādas ambīcijas, pretenzijas un citas pašapliecināšanās tieksmes, kādas piemīt dažus gadus jaunākam cilvēkam. Tās beidzot nomainījusi interese par citiem,» iespēju, ka «Bildes» atklājumu pilnas varētu būt arī viņai, nenoliedz šodienas koncerta visnetipiskākā kopprojekta vokāliste.
***
Festivāla koncerti Kongresu namā
Šovakar pulksten 18 jauno, mazpazīstamo grupu un populāro mūziķu kopprojektu koncertā:
«Kryky Martyna»
