Vilces pagasta senioru ansambļa “Vakarvējš”, kā arī dziedāšanas nodarbību vadītāja valsts sociālās aprūpes centra “Zemgale” filiālē “Ziedkalne” Māra Andersone kopā ar māsu Annu svētdien dosies uz Abgunstes muižas svētkiem. Šī vieta abām māsām ir īpaša, jo pagājušā gadsimta 50. gados Abgunstes skolā aizritējusi viņu bērnība, arī pusaudžu gadi. Jaunākā māsa Māra, cenšoties līdzināties vecākajai māsai, jau agri iemācījās lasīt, rēķināt un Abgustes skolā 1. klasē gāja tikai divus mēnešus. Kāda skolotāja vecākiem ieteica sešgadīgo meiteni pievienot pirmklasniekiem tad, kad mācību gads gāja uz beigām. Toreiz viss izdevās.
Vilces pagasta dziedātājiem īpašs šķiet Māras Andersones talants sacerēt dziesmas. “Tās nav dziesmas, bet dziesmeles,” tā savus muzikālos sacerējumus sauc pati autore. Taču “Vakarvēja” dziedātājas tās dzied ar degsmi un gribētu redzēt izdotas krājumā. Māras Andersones dziesmas ir tuvas arī cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem, kuri dzīvo sociālās aprūpes centra “Zemgale” filiālē “Ziedkalne”.
Veltas Riekstas mācībā
“Apgunstes skolā mūsu dzīvoklis atradās virs zāles, kurā bija novietotas klavieres. No bērnības atceros, ka es, nometusies uz grīdas, pieliku ausi un klausījos, kā klavieres spēlē. Bet, kāpēc pēc Zaļenieku septiņgadīgās skolas beigšanas es braucu stāties Jelgavas Mūzikas vidusskolā, nudien neatceros. Tas nebija dziedāšanas skolotāja Gunāra Apses ieteikums. Viņš vecākiem aizrādīja, ka no manas nemākulīgās plinkšķināšanas skolas klavieres cieš,” smaidot atceras Māra.
Jelgavas Mūzikas vidusskolā biklo meiteni no laukiem, kas, stājoties 1. kursā, nepazina nevienu noti, par diriģenti uztaisīt apņēmās pazīstamā pedagoģe un diriģente Velta Rieksta. “Vai tu turēsi rokas tā, kā vajag, vai ne?!” Māra atceras Veltas Riekstas bārienus. Savukārt saistībā ar solfedžo un harmoniju viņa atminas pedagoģes Felicitas Šnē smalkumu un šarmu.Arī mūzikas vidusskolā Māra čakli mācījās un kļuva par vienu no labākajām tā gada absolventēm. Tomēr konservatorija jeb tagadējā Latvijas Mūzikas akadēmiju nebija viņas izglītības turpinājums.
Sešpadsmit gadu vecumā Māra sāka strādāt par dziedāšanas skolotāju Valgundes, vēlāk Jaunsvirlaukas skolā un visbeidzot arī Vilces pamatskolā. Tur nostrādāti vairāk nekā četrdesmit gadi. Paralēli darbam Māra Andersone ieguva jaunāko klašu skolotājas specialitāti Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Tas laiks viņai ļoti patika. Kaut vai profesors Jānis Mencis jeb Menčuks, kā viņu mīļi saukuši studenti, palicis atmiņā ar savu matemātikas metodikas kursu.
Strādājot Vilces pamatskolā, Māra Andersone sāka vadīt vokālo ansambli un bija kora un deju kolektīva koncertmeistare. Tā viņa iepazinās ar savu vīru Valdi, kurš tolaik bija traktorists un dejoja. Ar Valdi nu kopā aizvadīti 46 gadi, izaudzināti divi dēli un ir prieks par trim mazmeitām. “Vecākā mazmeita Laura ir beigusi Dobeles bērnu mūzikas skolas klavieru klasi, ar viņu mēs varam aprunāties arī par mūziku, jaunākās – četrgadīgā Dārta un astoņgadīgā Daniela – dzied,” piebilst vecmāmiņa.
Dziesmu autori bija jāizgudro
Dziesmas rakstīt Māra Andersone sāka 1994. gadā, kad sāka strādāt valsts sociālās aprūpes centra “Zemgale” “Ziedkalnes” filiālē. Tad viņa saprata, ka vispārpieņemtās dziesmas nav vienkārši adaptēt aprūpes centra iemītnieku vajadzībām. “Es sāku pati taisīt kaut kādas dziesmiņas tieši saviem dziedātājiem. Un izrādījās, ka es kaut ko varu! Vēlāk jau trīsbalsīgi rakstīju dziesmas arī “Vakarvēja” sievām.” Vienmēr sevis rakstītajām notīm piegudroju klāt kaut kādus dīvainus mūzikas autorus. Tā tas turpinājās, līdz reiz “Vakarvēja” sievas teica, ka vienu dziesmu grib dziedāt skatē. Tad atzinos, ka es esmu šīs un arī vēl citu dziesmu autore un ka nebūtu labi to izpildīt skatē. Baidījos no tā atklātības momenta. Neatceros, kurā brīdī domas mainījās un es uzdrošinājos savu dziesmu pieteikt skatē,” stāsta mūziķe.
Salaspilī, kur notiek senioru ansambļu sadziedāšanās, ir gadījies, ka agrākās kursa biedrenes paprasījušas kādu viņas dziesmu. “Ir pieņemts, ka mēs ar dziesmām apmaināmies, un tās aiziet tautā,” stāsta autore.
Dziesma piesakās arī šosejas malā
Dziesmas pie to autores atnāk visdažādākajā veidā. Dažkārt vienkārši ejot gar šoseju mājās no “Ziedkalnes”, kur viņa jau ir no sirds izdziedājusies. Citreiz ir konkrēts pasūtījums. Dažus gadus strādājot Lielplatones Speciālajā internātskolā, Māra saņēmusi no audzēkņiem pasūtījumus, proti, vajag dziesmu, lai apsveiktu mēneša jubilārus. Par vienu savu dziesmu viņa gan zina ļoti konkrēti – tā radās pēc viesošanās Pāvilostas novada Vērgales pagastā, kur arī ir dziedošo senioru kopa “Vakarvējš”. Vilcenieki tur aizvesti uz milzīgu kadiķu audzi, kas neizskaidrojami parādījusies vietā, kur pēc kara čekisti sadedzināja zvejnieku laivas. Tas darīts, lai nepieļautu, ka kāds no Kurzemes krasta aizbēg uz Zviedriju. “Tajā vietā bija liels klusums, jūru nevarēja dzirdēt. Katrs kadiķis citāds un slejas augšup kā tāda zvejnieku laiva,” dziesmas autore apraksta tā mirkļa iespaidus.
Gribasspēks neatstāj
Savām dziesmām viņa pievieno Skaidrītes Kaldupes un citus dzejnieku vārdus. Bieži vien arī raksta pati. “Kādreiz biju traka uz Ziedoni un Vācieti, bet tā ir lasāma dzeja. Dziesmas vārdiem jābūt vienkāršākiem,” spriež Māra Andersone. Runājot par “Ziedkalnes” dziedātājiem domāto dziesmu vārdiem, Māra teic, ka tur vislabāk der kaut kas romantisks: “Viņiem nav māju, tuvinieki no viņiem ir atteikušies. Sava mīlestība ir, bet ģimenes nekad nebūs. Tur vajag tādus vārdus, kas sāpīgi neaizskar.” Dziedāšanas nodarbībās cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem piesaista šo cilvēku patiesums. “Ja tev pajautās, kāpēc tu šodien tik nopietna, un tu pateiksi: “Man sāp galva”, atbilde būs: “Es aizlūgšu par tevi”.” “Ziedkalnē” Mārai ir divas dziedātāju grupas. Vienai ar ielāgošanu iet grūtāk, bet otra izdziedās tādus ritmus, ko “Vakarvēja” sievas nevarētu. Šajā grupā Māra eksperimentē. “Ja viņi kaut ko iemācās, tad tas ir uz ļoti ilgu laiku. Ansamblī var paņemt pirms gadiem desmit mācītu dziesmu, un dziedātāji zina to precīzi. Tas ir apbrīnojami, ka šiem cilvēkiem nekas neaizmirstas.”
Aija Petuhova, valsts sociālā aprūpes centra “Zemgale” filiāles “Ziedkalne” vadītāja
“Ziedkalni” bez Māras Andersones ir grūti iedomāties. Viņa ir īsts darba entuziasts. Raksta dziesmas un iestudē nelielas ludziņas. Ne visi ansambļa dalībnieki māk lasīt, ne visiem ir viegli ielāgot dziesmu tekstus. Dziedātāju repertuārs mainās līdz ar gadalaikiem, sabiedriskām norisēm. Māra pati saka, ka tas viņai ir ansamblis “Manējie”, no kura nekad nevarēs aiziet. Dziesma ļoti vieno. Viņi ir dziedājuši kopā ar Vilces dāmu vokālo ansambli “Vakarvējš”. Ļoti jauki senioru balsis iet kopā ar jauniešu balsīm. Māra nekad neuzsver, ka dziedātā ir viņas dziesma, autore paiet malā. Šķiet, viņai svarīgākais ir radīšanas prieks.
Vija Tora, Māras Andersones dziesmu krājuma izdošanas iniciatore
Reiz man kāda māte, kurai bērns mācījās Lielplatones Speciālajā internātskolā, pajautāja, kas par cilvēku ir dziedāšanas skolotāja Māra Andersone. Šai mātei atbildot, es nodziedāju Māras dziesmu par mārtiņrozi, kas ir “Vakarvēja” repertuārā. Visas viņas dziesmas ir dziļas un saturiski bagātas.
