Viktors Valainis ir dzimis pirms astoņdesmit gadiem trūcīgā deviņu bērnu ģimenē Pildas pagastā, kas atrodas septiņus kilometrus no Ludzas.
Viktors Valainis ir dzimis pirms astoņdesmit gadiem trūcīgā deviņu bērnu ģimenē Pildas pagastā, kas atrodas septiņus kilometrus no Ludzas. Trīsdesmito gadu beigās jauneklis devās uz Rīgu, kur strādāja dažādus gadījuma darbus un mācījās ģimnāzijā. Sākoties padomju okupācijai, viņš kā jauns, sportisks puisis tika iesaukts tolaik veidotajās strādnieku pašaizsardzības vienībās. Tādējādi, Vācijai uzbrūkot Padomju Savienībai, Viktors jau tūlīt nokļuva frontē – Sarkanajā armijā. No kara viņš atgriezās kā varonis, kuram Latvijā okupācijas vara nekādi nevarēja pārmest lojalitātes trūkumu. Viņš bija piedalījies arī leģendārajā Maskavas aizstāvēšanā. Toreiz Latviešu strēlnieku divīzija, kurai tika solīta brīva Latvija, cīnījās Sarkanās armijas pretuzbrukuma pierē. Tad pirmo reizi šajā karā izdevās piespiest vāciešus atkāpties un sagruva mīts par Hitlera armijas neuzvaramību. Savas divīzijas sastāvā Viktors Valainis varonīgi karoja arī Valdaja augstienē un pie Starajas Rusas. Kopā septiņas reizes viņš tika ievainots, kā pats atzīst, jābrīnās, kā palicis dzīvs. Viktors saņēma apbalvojumus – medaļas, Sarkanās Zvaigznes ordeni, kā arī staršinas dienesta pakāpi. Tomēr visu pēckara laiku – vairāk nekā četrdesmit gadu – līdz pat atmodai, Latvijas valsts neatkarības atgūšanai Valaiņa kungs dzīvoja kā otrās šķiras pilsonis bez tiesībām izvirzīties vadošos amatos, iegūt ārzemju vīzu u.tml. Kādēļ? Pirmkārt, viņš kara laikā neiestājās kompartijā, jo, kā pats saka: «Es nebiju to skrējēju šķiras, kas visur līda iekšā.» Taču galvenais – 1946. gadā Viktors Valainis tika tiesāts par… nelikumīgu dokumentu izsniegšanu.
Izpalīdzīgais transportkantora priekšnieks
Lūk, Viktora Valaiņa stāsts:
«Pašās kara beigās dienēju kara komandatūrā Jelgavā. Šeit arī paliku pēc Vācijas kapitulācijas un tiku iecelts par pilsētas transportkantora priekšnieku. Manā rīcībā atradās astoņas mašīnas un desmit zirgu. Tajā laikā ļoti svarīgi bija, lai cilvēkam būtu kāds dokuments. Ja es, piemēram, esmu atmucis no lēģera vai kā citādi kritis nežēlastībā un man padomju dokumentu nav, tad jebkura milicijas patruļa mani varēja aizvest uz filtrācijas punktu. Ja vēl tur spēji pierādīt, ka esi nevainīgs jaunās varas priekšā un piederīgs šai vietai vai kādam uzņēmumam, tad tev iedeva kādu zīmi, un tu, sveikā ticis, varēji dzīvot, cepuri kuldams. Taču, ja par cilvēku bija kādas aizdomas, tad sūtīja prom bez kāda tiesas sprieduma un dziļākas izmeklēšanas. Un liela daļa no tiem, kas nokļuva filtrācijas nometnēs, brauca prom vagonos uz austrumiem, lēģeriem.
Tolaik, lai cilvēks varētu dabūtu pasi, viņam vajadzēja apliecinošu dokumentu no dzīvesvietas vai darbavietas izziņu. Es kā transportkantora priekšnieks varēju pieņemt cilvēkus darbā un arī izdot prasīto zīmi, ka, piemēram, cilvēks pie manis strādā par šoferi. Šādu izlīdzēšanos sāku ar radiem. Trīs mani brāļi un arī vairāki brālēni kara laikā bija dienējuši leģionā. Viens no brālēniem bija «izšpanējis» uz Rīgu no nometnes Tulā, otrs brālēns – atmucis mājās no Sibīrijas. Pirmajam bija draudzene – ar’ Sibīrijā izsprukusi no lāgera… Izgādāju visiem viņiem darba vietas izziņas un tālāk – pases. Nu un tad aizgāja. Radam – rads, draugam – draugs. Zināja, ka man tāda iespēja ir, un es palīdzēju.»
Tikt pie pases bija «špicka»
Tālāk stāstījumu turpina Viktora Valaiņa kundze Helēna, 1926. gadā dzimusi jelgavniece, ar kuru kopā saticīgā laulībā Viktors nodzīvojis turpat 60 gadu:
«Tā lieta lielā mērā bija saistīta ar mani. Es tolaik strādāju pasu galdā milicijā, un jebkuram pasi varēju izrakstīt. Domājat, tas bija riskanti? Tajā laikā tas nebija absolūti nekas. Tikai vajadzēja gribēt. Jūs jau redzat, kādi mūsdienās ar varas maiņu parādījušies bagātnieki, miljonāri. Tajās jukās pie naudas nevarēja tikt, bet uzrakstīt pasīti savam paziņam bija «špicka», jo nekādas uzskaites par to, uz kā pamata tiek izdotas pases, nepastāvēja. Jaunās pases bija saliktas kastēs – ņem un raksti, cik gribi. Man pašai jau tur netika dotas kādas činas vai paraksta tiesības. Strādāju pie pasu rakstīšanas līdz vēlam vakaram, jo gandrīz visiem latviešiem tās vajadzēja mainīt. Ne jau visi tajā drupu kaudzē, par ko bija pārvērsta Jelgava, varēja atrast prasītos dokumentus, pazīstamiem cilvēkiem izrakstīju tāpat. Priekšnieki, ienācēji būdami, latviešu uzvārdus pat nevarēja lāgā salasīt un parasti bez aizķeršanās pases tika parakstītas, apzīmogotas un izdotas.
Tolaik man bija 19 gadu, tikko apprecējos ar līgavaini, kuru pazinu divus mēnešus un no kura nevarēju glābties nevienā solī. Es viņam uzticējos. Tā es sāku rakstīt un dot priekšniecībai apstiprināt pases man personīgi svešiem cilvēkiem, kas bija Viktora radi, paziņas, draugi… Vīrs man atnesa pašparakstītas darbavietas izziņas un kādreiz nedeva vispār nekādus dokumentus – tik pateica, kāds uzvārds un vārds pasē ir jāieraksta. Mani jau arī vēlāk tiesāja, dabūju trīs gadus, tikai nosacīti. Ja mums tolaik nebūtu jau piedzimis bērns, varbūt arī sēdētu tai «brīnišķīgajā» vietā….
Kā mēs iekritām? Ja cilvēks dabū kādus dokumentus, tad viņam vajadzētu dzīvot kaut kā prātīgi. Bet kaut kas bija darīts neprātīgi. Un tad, ja par viņu ieinteresējas milicija, tā sāk šķetināt, līdz nonāk pie jautājuma, kur ņemta pase.»
Sods – trīs gadi nebrīvē
Viktors Valainis atceras:
«Toreiz milicijas meklēšanā nokļuva mana brālēna draudzene. Viņu pašu tā arī neatrada, bet tad milicija izsauca uz pratināšanu mani – it kā darbavietas priekšnieku. Izmeklēšana šajā lietā atklāja vēl septiņus cilvēkus, kuriem nelikumīgi bijām izkārtojuši pases. Taču arestēt nevienu no viņiem tā arī nedabūja. Kolīdz šie uzzināja, ka tieku pratināts un apsūdzēts, viņi aizmuka kur tālāk. Un tolaik bija tā, – ja tu par šādu pārkāpumu trīs gadus noslapsties, tad pēc tam tevi milicija vairs neaiztiek. Cilvēkus, kuriem bijām izkārtojuši pasi un kuriem tajā laikā, piemēram, par karošanu vācu pusē, draudēja bargākie sodi, tā arī neatklāja. Milicija jau pati nebija ieinteresēta dziļāk to izmeklēšanu izvērst, jo dokumentus taču bija parakstījis pats milicijas priekšnieks. Pavisam izkārtojām pases kādiem trīsdesmit četrdesmit bēgļiem.
Pēc Kriminālkodeksa 193. panta 17. punkta A daļas par nelikumīgu dokumentu izsniegšanu man tika piespriesta trīs gadu brīvības atņemšana. Sodu izcietu ieslodzījumā tepat Rīgā, Duntes ielā. Arī mans tēvs (varbūt sakarā ar manu lietu), kad pienāca 1949. gada 25. marts, nokļuva izsūtāmo sarakstā kā kulaks – lielsaimnieks. Kad viņam to bija pateikuši, tēvs atbildējis: «Jā esmu divreiz kulaks. Man ir deviņi bērni un deviņi hektāri zemes». Bet tad tie kaimiņi, ko toreiz piespieda būt čekistiem šķūtniekos – pie vezumu vešanas (toreiz čekas upuriem ļāva izsūtījumā ņemt līdzi šo to vairāk no iedzīves nekā 1941. gada 14. jūnijā) manam tēvam pateica, lai viņš paslēpjas purvā. Un tiešām, kad pēc nedēļas viņš atgriezās mājās, čeka to vairs netramdīja.
Pēc kara es divdesmit gadu nostrādāju uz dzelzceļa, tad arī piena kombinātā, cukurfabrikā. Esmu bijis atzīts kā racionalizators. Taču mana sirdslieta bija sportošana un stadionu būvēšana, īpaši skrejceļu segumi. Esmu vadījis sporta biedrības «Daugava» un Cukurfabrikas stadionu būvi Jelgavā.
Sākoties tautas atmodai, pulcināju vecos karavīrus un Jelgavā nodibinājām. Tautas fronti atbalstošās Latviešu strēlnieku apvienības nodaļu. Patlaban cenšos piepalīdzēt jaunajiem uzņēmējdarbībā. Sekoju līdzi tam, kas notiek mūsu pilsētā, tāpat valstī.
Deviņdesmito gadu sākumā iesniedzu lūgumu Latvijas Republikas ģenerālprokuratūrā reabilitācijai. Septiņus gadus šis process jau ir ievilcies, bet vēl reabilitāciju neesmu saņēmis. Panti, pēc kuriem abi ar sievu esam sodīti, it kā nav politiskie, taču tas bija ciešā saistībā ar politiku.»
