Sākums 9. augusta numurā
Četrus Krievijas “trimdā” pavadītos gadus (no 1977. līdz 1981. gadam) mākslas zinātniece Valda Vilīte Rundāles pils muzeja uzdevumā Maskavas un Ļeņingradas (Sanktpēterburgas) arhīvos vāca materiālus par Latvijas kultūras pieminekļiem. Tomēr ne viss interesējošais bija brīvi pieejams. “Vairākkārt saskāros ar ierakstu, ka manis pētītās arhīva lietas turpmākie gadi atrodas PSRS Ārlietu ministrijas arhīvā,” teic Valda Vilīte.
Ar neatlaidību izdodas
Pirmo reizi ierodoties šajā īpašas slepenības iestādē, Valdai Vilītei atteica. “Kaut kādus muzeju darbiniekus mēs nepieņemam,” mākslas zinātniecei paskaidroja nelaipns arhīva amata vīrs. Taču Valda Vilīte neatlaidās. No Rundāles tika piegādāti “stiprāki papīri”, gadījās arī veiksme, ka nākamo reizi, ierodoties Ārlietu ministrijas arhīvā, viņa iepriekšējo atteicēju nesastapa. Tā uz veselu gadu tika iegūtas tiesības strādāt šī arhīva lasītavā. “Lai veiktu izrakstus, bija jānopērk klade, kuru arhīvā caurdūra un sanumurēja lapas. Kad klade bija pilna, pārbaudīja, vai nav norakstīts kaut kas slepens. Es tur pierakstīju veselu čupu ar kladēm. Tās visas joprojām ir Rundāles pils muzeja arhīvā,” stāsta mākslas zinātniece.
Skatot arhīvā materiālus par Krievijas un Kurzemes hercogistes attiecībām, Valda Vilīte piepeši atrada mapi par Jelgavas Sīmaņa un Annas pareizticīgo katedrāli. No tiem kļuva skaidrs, ka ar šo celtni ir saistīts slavenais Krievijas arhitekts un reizē arī būvdarbu vadītājs Frančesko Bartolomeo Rastrelli. Ja tā, tad šai ēkai, kas tolaik vēl izskatījās kā grausts, ir kultūrvēsturiska vērtība un to nedrīkstētu nojaukt.
Rakstu ierosināja “smalki ļaudis”
Valda Vilīte stāsta: “Tajā laikā es Maskavā biju apmetusies pie kāda atvaļināta ģenerāļa meitas. Tur pensijas dienās pulcējās smalka publika – no muzejiem, no teātriem. Dzēra cauru nakti. Es tajā uzdzīvē nepiedalījos, taču pa miegam dzirdēju, ka kāds puisis, kam bija saistība ar tolaik Maskavā izdoto žurnālu “Novije otkritija. Pamjatņiki mirovoi kulturi” (“Jaunatklājumi. Pasaules kultūras pieminekļi” – krievu val.), minēja, ka šī izdevuma redaktore kādā sapulcē žēlojusies, ka trūkstot rakstu no Padomju Savienības nomalēm. Visi materiāli nāk tikai no Maskavas un Ļeņingradas. Tad es atsaucos, ka varu sagatavot materiālu par Jelgavas Sīmaņa un Annas pareizticīgo baznīcu.”
Solīto rakstu “Rastrelli pēdējais darbs” Valda Vilīte sagatavoja, un minētajā Maskavas izdevumā tas ar panākumiem tika publicēts 1987. gadā. Taču pirms tam – jau 1985. gada 17. un 19. novembrī – rakstu latviski un krieviski publicēja Jelgavā laikrakstā “Darba Uzvara”, ko vadīja Igors Movels. Tajā laikā gandrīz visas Latvijā iznākošās reģionālās avīzes skaitījās vietējās komunistiskās partijas komitejas un darbaļaužu deputātu padomes izdevumi. Preses brīvības, viedokļu dažādības tikpat kā nekādas. Tomēr tuvojās atmoda, un Valdas Vilītes raksts bija viena no tās pirmajām izpausmēm. Diemžēl mākslas zinātniece pati neatceras, kā šis raksts nonāca Jelgavā. Krūmiņa pirksts un Movela galva
Toties agrākā “Darba Uzvaras” žurnāliste Ludmila Movele atminas, ka Valdas Vilītes rakstu par pareizticīgo baznīcu kaut kur bija dabūjis laikraksta kultūras nodaļas vadītājs Guntis Krūmiņš. “Guntis gatavoja rakstus ne tikai par kultūru, bet arī par vēsturi. Viņš Jelgavā bija žurnālists atmodas rosinātājs, kura devums, manuprāt, nav īsti novērtēts,” teic Ludmila Movele. Viņa uzsver, ka pēc Valdas Vilītes raksta publicēšanas baznīcas grausta iznīcināšana izskatītos kā barbarisms, bet redaktoram Igoram Movelam par šo rakstu partijas komitejā “mazgāja galvu”. “Tur jau, protams, atbildēja Movels, nevis Guntis Krūmiņš,” teic Ludmila Movele. Viņa piebilst, ka diemžēl mūsdienās Pareizticīgo baznīca Latvijā ir Kremļa politikas virzītāja, bet tas, ka padomju laikā Jelgavā pareizticīgo dievnamu neiznīcināja, ir nacionāli noskaņotu kultūras sargu nopelns.
Turpinājumā saīsināti Valdas Vilītes raksts “Pēdējais Rastrelli darbs”, ko pirms 33 gadiem divos turpinājumos publicēja “Darba Uzvara”.
Pēdējais Rastrelli darbs
“Šogad aprit 285 gadi, kopš dzimis Frančesko Bartolomeo Rastrelli. Viņa jaunība un pirmie spožie panākumi ir saistīti ar Kurzemi. Par to liecina lepnās pilis Rundālē un Jelgavā. Ar šeit iegūto arhitekta un būvdarbu vadītāja pieredzi 1740. gadā Rastelli atgriezās Pēterburgā, kur viņa talants kalpoja vienam no visbagātākajiem pasūtītājiem Eiropā – Krievijas impērijas valdniekiem. Divdesmit gados tapa celtnes, kas Krieviju bagātinājušas ar pasaules nozīmes baroka stila pieminekļiem: Ziemas pils un Smoļnija katedrāle Ļeņingradā, Katrīnas pils Puškinā, Lielā pils Petrodvorecā – tās ir labi pazīstamas celtnes katram ceļotājam.
Pārsteidzoši maz ziņu ir saglabājies par dižā arhitekta pēdējiem dzīves gadiem. Pārdzīvojis sava laika estētiskos ideālus, sagaidījis jauna stila – klasicisma – nākšanu modē, Rastrelli vēl radošo spēku briedumā tika atstumts no radošā arhitekta pienākumiem. Tieši tādā brīdī liktenim labpatika viņu no jauna savest kopā ar Ernstu Johanu Bīronu, kurš pēc divdesmit gadu izsūtījuma bija atguvis Kurzemes hercoga titulu un daļu no savas bagātības, arī nepabeigtās pilis Rundālē un Jelgavā.
1764. gada augustā Rastrelli ar ģimeni no Pēterburgas devās uz dzimto Itāliju. Bet pa ceļam Jelgavā notika saruna ar E.J.Bīronu, pēc kuras ceļojums tika pārtraukts, un Rastrelli pieņēma hercoga būvju galvenā intendanta vietu. Viņam ierādīja kādu no Jelgavas labākajām dzīvojamām mājām.
Sakarā ar Rundāles pils restaurāciju Rastrelli līdzdalība Rundāles un Jelgavas piļu interjeru izveidē rūpīgi pētīta. Turpinās materiālu studijas Rīgas, Maskavas un Ļeņingradas arhīvos. Tās bagātinājušas un precizējušas ne tikai mūsu republikas arhitektūras un mākslas vēsturi, bet arī sniegušas vairākus pārsteidzošus atklājumus par Rastrelli dzīvi un darbību. Viens no tiem ir viņa līdzdalība Jelgavas pareizticīgo baznīcas celtniecībā.
Droši vien katram zināmas visai nepievilcīgās drupas Puškina prospekta (tagadējās Akadēmijas ielas – red.) un Raiņa ielas krustojumā. Līdz šim valdīja uzskats, ka bijusī pareizticīgo baznīca būvēta pēc anonīma tipveida projekta un tādēļ nebija iekļauta aizsargājamo un restaurējamo pieminekļu sarakstā. Gandrīz nekas nebija zināms par tās vēsturi. Meklējot dokumentus par Rastrelli biogrāfiju, Maskavā PSRS Ārlietu ministrijas Krievijas ārējās politikas arhīvā tika uzieta mape ar dokumentiem par Jelgavas pareizticīgo baznīcu – sarakste, rēķini, tāmes, arī Rastrelli rakstītas vēstules un viņa zīmētie projekti. Papildinot šos dokumentus ar citos arhīvos jau senāk iegūtajām fragmentārajām un līdz šim neizprotamajām ziņām, radies pilnīgs pārskats par šīs celtnes vēsturi.
XVIII gadsimta pirmajā ceturksnī, paklausot Pētera I gribai, viņa brāļameitu Annu izdeva par sievu Kurzemes hercogam Fridiham Vilhelmam. Laulības līgumā bija īpaši norādīts, ka nākamajai hercogienei un viņas svītai jāļauj brīvi noturēt savas ticības dievkalpojumus. Annai baznīcu iekārtoja jaunuzceltajā pilī (tagadējais Vēstures un mākslas muzejs), bet kalpotājiem ierādīja vienu no koka ēkām, to iesvētīja Simeona un Annas vārdā. Šis nams atradies turpat, kur tagadējās baznīcas drupas.
1730. gada sākumā Anna kļuva par carieni un pameta Kurzemi uz visiem laikiem. Taču pareizticīgo baznīca turpināja funkcionēt. Tā kā ēka bija veca, to nojauca un 1750. gadā uzcēla jaunu.
Drīz viens izrādījās, ka baznīca uzcelta slikti, to vajadzēja bieži un dārgi remontēt, kam trūka naudas. Gan Krievijas ministrs Jelgavā, gan baznīcas kalpotāji sūtīja žēlabainas vēstules carienei. Tajās ne tikai aprakstīts caurais jumts un pussagruvušais zvanu tornis, bet izteikts arī aizvainojums par vienīgās pareizticīgo baznīcas nožēlojamo izskatu salīdzinājumā ar citu ticību dievnamu greznajām akmens celtnēm.
1758. gadā par Krievijas ministru Jelgavā iecēla Kārli Simolinu. Tieši viņam bija lemts baznīcas vēsturi saistīt ar lielā Rastrelli vārdu. Taču ceļš līdz tam bija visai sarežģīts. Savos iknedēļas ziņojumos par notikumiem Jelgavā un vietējo aprindu noskaņojumu viņš bieži pieminēja baznīcas remonta nelietderību un atzina, ka izdevīgāk būtu pasūtīt jaunu akmens ēku. Šīs vēstules, kā arī turpmākā sarakste, projekti u.c. glabājušies tā saucamajā slepenajā kancelejā – pareizticīgo baznīcas celtniecība Jelgavā kārtota kā Krievijas ārējās politikas jautājums. Ar to izskaidrojams, kāpēc arhitektūras un mākslas vēstures pētniekiem baznīcas būvvēsture līdz šim nebija zināma. K.Simoļina ziņojumu rezultātā kanclers Ņikita Paņins 1764. gadā lūdza Katrīnai II kārtot jautājumu par jaunas baznīcas būvi Jelgavā. Pēc atļaujas saņemšanas projekts pasūtīts vienam no Pēterburgas vadošajiem arhitektiem A.Rinaldi. Plānota katedrāle ar pieciem kupoliem agrīnā klasicisma stilā. Bet Rinaldi Jelgavu nepazina. Izrādījās, ka viņa projektētajai celtnei būvlaukums gluži vienkārši ir par mazu. Projekts likās arī par dārgu (60 tūkstoši rubļu), tādēļ tas nogūla ierēdņu galdos. K.Simoļins savukārt pasūtīja baznīcas dokumentāciju Kurzemes hercoga arhitektam Johanam Gotfrīdam Zeidelim. Par viņu zināms maz, darbojies Pēterburgā, tur saticies ar Rastrelli, kopējis viņa projektus un neapšaubāmi atradies viņa ietekmē. Par to liecina arī Zeideļa iesniegtie Jelgavas pareizticīgo baznīcas trīs varianti – krusta kupola celtnes ar trīsdaļīgu torni, bagātīgu barokālu fasāžu dekoru un altāri. Arī šie projekti iegūla līdzās iepriekšējiem. 1767. gada pavasarī ieilgušo jautājumu – kur ņemt lētu un reprezentablu projektu – atrisināja Rastrelli. Viņš izgatavoja divus baznīcas projektus – vienkāršāku un lētāku, otru – mazliet greznāku. Lieliski pazīdams Jelgavu un vietējos apstākļus, viņš ne tikai uzzīmēja plānu un fasādes, bet arī pavadvēstulē sīki norādīja nepieciešamo būvmateriālu daudzumu, aptuveno cenu, norādīja uz konkrētiem amatniekiem un aprēķināja, cik ilgā laikā darbi veicami (pieticīgāko projekta variantu varēja realizēt vienā vasarā, un tas izmaksātu 15 tūkstošus rubļu). Otra vēstule, kas pievienota projektiem un adresēta kancleram, izskaidro, kādēļ Rastrelli velta tiem tik daudz uzmanības.
Atrazdamies Kurzemes hercoga dienestā, viņš, bijušais Pēterburgas galvenais arhitekts, ik gadus turpināja saņemt 1000 rubļu pensiju. Vēstulē minēts, ka šī summa viņa pašreizējam dzīvesveidam ir pilnīgi pietiekama. Bet, jūtot to, ka spēki iet mazumā un dzīve tuvojas norietam, viņš vēlējās nodrošināt savas ģimenes nākotni un lūdza, lai šīs pensijas vietā uzreiz izmaksā 12 tūkstošus rubļu. Atbildi uz šo vēstuli, kā arī honorāru par baznīcas projektu sirmais arhitekts, cik zināms, nekad nav saņēmis. Šajā laikā Jelgavā Rastrelli piedzīvoja vēl vienu likteņa triecienu – 1667. gadā vācu draudzes kapos apglabāja viņa sievu. Drīz pēc tam Rastrelli no Jelgavas aizbrauca.
Baznīcu pēc viņa projekta uzbūvēja. Taču ne tik ātri un lēti, kā bija paredzēts. K.Simoļins pirmos septiņus tūkstošus rubļu būvmateriālu iegādei saņēma tikai 1773. gada 27. jūlijā. Nevarēja atrast arī piemērotu būvdarbu vadītāju. Beidzot šo pienākumu uzņēmās O.F.Laue. Baznīcas pamatos iemūrēta piemiņas plāksne ar šādu uzrakstu: “Varenās valdnieces Viskrievijas imperatrises un patvaldnieces Katrīnas II laimīgās valdīšanas laikā Kristus 1774. gada vasaras jūnija 23. dienā likti šīs celtnes pamati.” Celtniecība ilga piecus gadus. Trīs gadus ilga izmeklēšana par noslīkušo baržu. O.F.Laue 1774. gadā Daugavmalā Sauriešu apkārtnē nopirka baļķus. Viņš salīga rīdzenieku Matveju Grigorjevu un gribēja pārvest tos pa ūdensceļu uz Jelgavu. Barža pie Ķengaraga apgāzās, baļķus ieskaloja ūdenī. Baznīcas celtniecība uz laiku apstājās. Tomēr 1780. gadā notika jaunbūves svinīga atklāšana.
Ļeņingradas centrālajā Valsts arhīvā saglabājušies divi šīs celtnes uzmērījumi – viens izpildīts drīz pēc tās pabeigšanas, otrs – pagājušajā gadsimtā. Salīdzinot Rastrelli projektu un šos uzmērījumus, gūstam apliecinājumu, ka Rastrelli projekts realizēts gandrīz pilnīgi. Vienjoma celtnei bijis virs ieejas divstāvu tornis ar sīpolveida kupolu. Dekors – ļoti atturīgs starplogu plakņu restojums un nelieli rotājumi ap logiem un durvīm. Tas pietuvina pēdējo Rastrelli projektēto celtni klasicismam un liecina par viņa radošās domas attīstību.
Iekšdarbus veica Jelgavas meistari. Trīsstāvu altāri izgatavoja kokgriezējs un zeltītājs Jans Jankovskis. 1883. gadā baznīca stipri dega, cieta altārī novietotās gleznas.
Pagājušā gadsimta beigās, kad Jelgava kā guberņas pilsēta bija ļoti izaugusi, Rastrelli projektētā baznīciņa ne pēc lieluma, ne pēc greznuma neatbilda sabiedrības prasībām. Nodibināja īpašu celtniecības komiteju, kas uzaicināja Pēterburgas akadēmiķi N.M.Čaginu izstrādāt baznīcas pārbūves projektu. Tas iesniegts 1883. gadā, 1890. gadā sākās būvdarbi, tie pabeigti 1892. gadā. Veco baznīcu nojauca tikai daļēji. Altāra daļa un sienas lielākoties tika saglabātas. Par to, cik kas saglabājies no vecās baznīcas, var uzzināt, salīdzinot pašreizējo ēku ar Rastrelli projektu un abiem celtnes uzmērījumiem, kuru kopijas glabājas Rundāles pils muzeja zinātniskajā arhīvā.
Atliek cerēt, ka beidzot atradīsies iespēja, lai atjaunotu šo interesanto celtni, kas pagājušos gadsimtos nodarbinājusi izcilu arhitektu, mākslinieku un valsts vīru prātus. Nav šaubu, ka šai senceltnei varēs atrast arī mūsdienīgu izmantošanas veidu. Izremontēta un sakopta šī ēka tāpat kā Jelgavas pils kļūtu par apliecinājumu cieņai pret izcilo arhitektu.”
Vēl postītājs nebija prom
Protams, 1985. gada novembrī priekšlikums atdot baznīcu pareizticīgo draudzei (kas dzīvē notika septiņus gadus vēlāk), “Darba Uzvarā” visdrīzāk netiktu publicēts. 1985. gadā Valdas Vilītes raksts “Pēdējais Rastrelli darbs” nebija publicēts arī Maskavā. Tādēļ 1986. gadā sekoja vēl pēdējais dievnama iznīcināšanas mēģinājums.
Turpinājums nākamajā numurā
