Mana mīlestība
Nav kā pavasars,
Nav kā liega vēsma,
Nav kā saules stars.
Viņa ir kā vētra
Un kā okeāns,
Un kā ugunsliesma,
Un kā kapu zvans.
Un nereti viņā
Jaucas kopā viss:
Asprātības, smaidi,
Pekle, debesis. (M.Kaudzīte)
Kad staigājam ar tūristiem pa Jelgavu, stāstu par mūsu īpašo desertu “Šarlotes skūpsts”. Tad ir jāskaidro, kas ir Šarlote un kāpēc skūpsts. Sarunas sāk vīties ap mīlestību. Visādu – laimīgu, nelaimīgu, mūža vai tikai īsu uzliesmojumu. Matīss Kaudzīte nav jelgavnieks, viņš ir riktīgs piebaldzēns, kurš gan, par spīti un sirdsēstiem savam brālim Reinim, tomēr skrēja pakaļ jauno laiku modei un kruņķu svārkos vairs negribēja staigāt. Matīsa mīlas dzeja, kuru viņš rakstīja, ilgus gadus skumstot un ilgojoties pēc savas Līzes, ir viena no skaistākajām latviešu literatūrā. Kurš latvietis gan nezina dziesmu “Brūklenājs” ar viņa vārdiem? “Rozes sen jau novītušas,/Nav no rudens saudzētas,/Īsu brīdi ziedējušas,/Grūti, grūti audzētas…” Esot Vecpiebalgas “Kalna Kaibēnos”, vienmēr šķiet, ka skaistais un reizē skumjais mīlas stāsts ir teju, teju sataustāms. Bet arī tepat, Jelgavā, risinājušās (un gan jau arī tagad risinās) īstas kaislības un senās ielas varētu pastāstīt ne vienu vien mīlas stāstu.
Hercogs Jēkabs un Luīze Šarlote
Ja jau sākumā pieminēju Šarloti, tad nedaudz par viņu arī jāpastāsta. Hercogiene Luīze Šarlote dzimusi 1617. gadā kā toreizējā Brandenburgas kūrprinča Georga Vilhelma un Pfalcas princeses Elizabetes Šarlotes vecākais bērns. Kristīgi audzināta, kopš bērnības interesējās par dzeju un mūziku. Guvusi savam laikam lielisku izglītību, bija apveltīta ar asu prātu, muzikalitāti un dotībām finanšu jomā. Kopš 1638. gada kopā ar vecākiem dzīvoja Kēnigsbergā, kur uzturēja saikni ar vietējo literātu un mūziķu sabiedrību. Pēc pilngadības sasniegšanas saņēma astoņus vērā ņemamus bildinājumus. Starp preciniekiem bija arī Polijas karalis Vladislavs IV, taču kūrfirsts un viņa padomnieki izlēma par labu Kurzemes hercogam Jēkabam. 1645. gada 10. oktobrī tika noslēgta laulība, un jaunā Kurzemes hercogiene kopā ar vīru apmetās vispirms Kuldīgā, tad Jelgavā. Laulībā piedzima deviņi bērni (neskaitot dzemdībās mirušo) – pieci dēli un četras meitas.
Būdama deviņu bērnu māte, Luīze Šarlote vienlaikus veica veiksmīgus saimnieciskus un finanšu darījumus, atbalstot vīru, kā arī sarakstījās ar politiski ietekmīgām personām. Muižu apsaimniekošanā daudz mācījās no vīra audžumātes Elizabetes Magdalēnas un labvēlīgi izturējās pret vietējiem zemniekiem. Šāda attieksme atmaksājās, kad hercogs ar ģimeni atgriezās izpostītajā Kurzemē, – zemnieki viņiem dāvināja gan pārtiku, gan apģērbu. Luīze Šarlote jūtami ietekmēja muzikālo gaumi Kurzemes hercogistē. Līdz mūsdienām saglabājies unikāls dokuments – viņas dziesmu grāmata, kuru 1632. gadā sastādījis Brandenburgas galma mūziķis un komponists Valters Rovs, iekļaujot tajā savas, Tomasa Kempiona, Tomasa Morleja un vēl citu autoru dziesmas. Lieliska sieviete, sieva un māte. Tā kā hercogs Jēkabs bieži devās uz savām kuģu būvētavām un arī jūras braucienos, tad varētu šķist loģiski, ka mīlošā laulātā draudzene viņu pavada un sagaida ar skūpstu. Tieši tāpēc arī Jelgava lepojas ar savu īpašo desertu “Šarlotes skūpsts”.
Biruta Skujeniece un Jānis Sudrabkalns
1888. gada 21. septembra saulainajā rītā Jelgavā, Katoļu ielā, atskan brēciens, kuru dzird ne tikai ģimene un kaimiņi, bet droši vien visa apkārtne. Pasaulē ir nākusi Biruta Skujeniece. Mazā meitene, šķiet, ir neapmierināta ar sevi un pasauli. Un tāds nemiera gars viņa paliek visu mūžu. Biruta ir strauja, kaprīza un pārgalvīga, bieži tēvam nākas ķerties pie siksnas. Tāpēc tēvs ar savu draugu skolotāju nolemj, ka nodos piecgadīgo meitu skolā, bet tikai pa jokam, lai Biruta nobīstas. Bet viņa nenobīstas vis – apgūst vielu tikpat labi kā lielās meitenes un skolu pamest netaisās. Tikai tur viņa dodas nevis pa ielu, bet pāri kaimiņu žogiem…
Biruta Skujeniece, aktrise un dzejniece, kas savā būtībā visprecīzāk atbilst apzīmējumam “dīva” un ne tikai – arī mūza. Varbūt sabiedriska redzamība bija iekodēta Skujenieku dzimtā, viņas brālis bija Marģers Skujenieks, viens no pirmās brīvvalsts ministru prezidentiem, viņu vecāki – dzejnieks Vensku Edvarts (Eduards Skujenieks) un pirmā profesionālā latviešu teātra kritiķe Luīze Skujeniece, Ādolfa Alunāna māsa. Pēc tēva pašnāvības Biruta sāka piedalīties Alunāna teātra izrādēs un jau 16 gadu vecumā spēlēja lielas lomas. 1905. gada revolūcijas laikā viņa kļuva ārkārtīgi populāra, deklamējot Raiņa un Aspazijas dzeju. Šajā laikā Biruta iepazinusies ar abiem dzejniekiem, un viņu draudzība bijusi patiesi cieša, ne velti savam vienīgajam, 1909. gadā dzimušajam dēlam Biruta deva vārdu Rainis.
Daudzu apjūsmotā un aplidotā skaistule 20 gadu vecumā apprecējās ar tolaik jauno juristu Jāni Dambekalnu no kuģu īpašnieku Dambekalnu dzimtas, kurš vēlāk kļuva par pirmo neatkarības laika Rīgas policijas prefektu. Ģimenes dzīve gan nav Birutas prioritāte. Nerimtīgās alkas pēc pašizaugsmes liek traukties uz Berlīni, kara gadus viņa pavada Maskavā, kur ir kopā ar kolēģi Kārli Hamsteru. Vēlāk nodibina Intīmo teātri, pēc tā izputēšanas izdod savu vienīgo dzejoļu krājumu, vēlāk iestājas Mākslas akadēmijā.
Taču īpašu lomu viņa nospēlēja dzejnieka Jāņa Sudrabkalna dzīvē. Viņš Birutā iemīlējās kādā no dzejas deklamāciju vakariem 1916. gadā, ilgāku laiku turpināja slepeni mīlēt un rakstīt viņai vēstules, nespēdams saņemties un tās nosūtīt. Sudrabkalns, protams, nepazina Birutu, viņa viņam bija kā zvaigzne debesīs – Biruta Neizteicamā, Biruta Mirdzošā, Biruta Zvaigžņainā, Biruta Brīnišķā… Kad Sudrabkalns saņemas Birutu uzrunāt, viņa atbild, ka grib būt viņa mūza un iedvesmotāja. 1920. gada 8. janvārī tika publicēts dzejoļu cikls “Klodijai”, kurā dzejnieks izlicis visu savu sirdi. Birutai tas glaimo, un kādu laiku viņa pielaiž dzejnieku tuvāk. Sudrabkalna laime ilgst apmēram gadu, jo Ziemassvētku priekšvakarā Biruta pieliek punktu abu attiecībām. Vēlāk viens aiz otra parādās Sudrabkalna izcilie dzejas krājumi un smalkās recenzijas par teātri, mūziku, mākslu.
1931. gada 8. augustā, kopā ar māsu braucot no simfoniskā koncerta, Biruta Skujeniece iet bojā vilciena katastrofā. Uz viņas bērēm Sudrabkalns neesot gājis, toties noīrējis gultas rakstnieka Ādolfa Talča vasarnīcā, kas atradās iepretim katastrofas vietai, un dienām ilgi tajā vēries.
Anna Brigadere un…
“Nu nemaz nav zemē metama!” sajūsminājās mūsu klasiķis Rūdis Blaumanis, pirmoreiz ieraugot divdesmitčetrgadīgo Annu Brigaderi (ar Rūdolfu viņa iepazīstas 1893. gadā sava brāļa Jāņa Brigadera mājās). Vispirms gan Rūdolfs sadraudzējās ar Annas brāli, aktieri Jāni Brigaderu. Jānis un viņa sieva Maija, abi visās jomās talantīgi būdami, pratuši 19. gadsimta beigās izveidot latviešu inteliģences kodoliņu, un tieši rakstnieces brālis gribējis Blaumanim palīdzēt kļūt par Rīgas Latviešu teātra vadītāju. Droši vien tieši tad dzima leģenda, ka laikam jau Blaumanis un Brigadere būs pāris. Uh, kā Annai šīs ļaužu runas nepatika!
1906. gadā, kad viņai jau bija gandrīz četrdesmit, Anneles dzīvē it kā garāmejot ienāca Konrāds Bulāns jeb Fallijs, kuram bija 24 gadi. Veikls un interesants sarunbiedrs, kura pseidonīmu pieklājīgi cilvēki pat baidījušies izrunāt. Pēkšņā aizraušanās Konrāda rupjās dabas un egocentrisma dēļ drīz vien ieguva vilšanās un rūgtuma piegaršu. Un noslēpumā tīta ir arī Fallija vēlēšanās pirms nāves redzēt tieši Annu Brigaderi. Viņas labākais draugs vienmēr palika Rūdis Blaumanis. Patiešām uzticīgs un sirsnīgs draugs. Bet tikai draugs, kurš pirms nāves redzēja viņu sapnī.
20. gadsimta priekšvakarā Anna kopā ar bagāta Rīgas tirgotāja meitu Irmu Balodi dažas dienas pavada Berlīnē un Minhenē, kur staigā pa muzejiem un teātriem. Tā kā Irma, jurista Arveda Berga saderētā līgava, ceļā nedrīkstēja doties viena pati, bagātie Baloži maksāja ceļa naudu un uzturu, lai Anna brauktu Irmai līdzi uz Davosu. Aiz loga sveicināja Alpu kalni, abas dāmas jūsmīgi tiem atbildēja un pat nepamanīja kādu jaunu kungu, kas nupat bija iekāpis vilcienā un apmeties viņu kupejā. Toties viņš aizrautīgi klausījās nepazīstamajā valodā un drīz vien skaļi teica: “Jūs esat no Baltijas!”
Nepazīstamais misters X izrādījās 32 gadus vecais un precētais Ludvigs Augusts Langmesers, kurš jau pēc pāris stundām prasmīgi aizskāra nevis trauslās un simpātiskās Irmas, bet tieši prātīgās Annas sievišķīgās stīgas. Arī jaunais filozofijas doktors kāri meta aci uz jaunās rakstnieces pusi. Kamēr viņa sieva kārtoja mantojuma lietas, Ludvigs Augusts aizrāvās ar dzejnieci no Rīgas. Pansijā “Betānija”, kur apmetās abas latvietes, notika “Zilā krusta” literārie vakari, kur Augusts pierunāja Annu nolasīt publikai kādu no viņas stāstiem.
Kopīgas pastaigas un sirsnīgas sarunas pacēla Anneli Alpu kalnu augstākajās virsotnēs. Beidzot viņa bija atradusi vīrieti, kuram piemita prāts, kurš bija daudz ar sevi strādājis, daudz piedzīvojis un daudz arī sasniedzis kā cilvēks un zinātnieks. Anna bija piecus gadus vecāka par Langmeseru, bet viņa to nejuta, jo Augusts taču bija tik gudrs – labi pazina cilvēcisko dabu, rakstīja dzeju, vairāk gan teoloģijas traktātus, prata 12 valodas. Bet viņš bija precējies, turklāt ārzemnieks, kas savu dzimto zemi nepamestu, tāpat kā Anna savējo. Šķiršanās stunda tuvojās. Anna un Ludvigs miglainā vakarā devās pēdējā pastaigā pa mežu. Lūpas klusēja, jo nespēja pateikt nepasakāmo, acis novērsās, tikai rokasspiediens – un jādodas prom. Pavisam. Lieldienās. Vēstules uz Davosu un Rīgu ceļoja vēl sešus gadus, un, kas zina, – ja vācu mācītājs izšķirtos no savas bagātās un 16 gadu vecākās sievas, varbūt Anna arī pamestu visu un dotos turp, pie Langmesera.
Ludvigs gan nebija vienīgais viņas ārzemnieks. Annas likteņa zīmēs ierakstīts arī vācu ezoterisko pasaku meistars Manfreds Kībers, ar kuru viņa satiekas Rīgā 20. gados, kādā no pasākumiem, kur runā par Latvijas valstiskās nākotnes izredzēm. Manfreds pēc tam atgriežas Vācijā, bet vēstules uz Rīgu turpina ceļot vēl 10 gadus. Dziļās sāpēs Anna reiz bija rakstījusi garas un skaistas mīlas vēstules, bet nekad viņa nevarētu kā Aspazija – publicēt, atdot citiem lasīšanai savus mīlā teiktos vārdus.
Padega mūža mīlestība Margarita Kovaļevska
Grafiķis un gleznotājs Kārlis Padegs bija leģendāra personība starpkaru periodā, jo bija ne tikai ļoti ekstravagants, bet arī savrups. Arī mākslā viņš bija neparasts, skeptisks. “Viņš itin neko nesaudzē. Viss tik cinisks, kaut līnijās īsta elegance,” rakstīja studiju biedre Margarita Kovaļevska. Padega bērnība lielāko tiesu aizritēja vienatnē, un varbūt rotaļu biedru trūkums atvēlēja vairāk laika lasīšanai, zīmēšanai un fantazēšanai. Pēc pamatskolas beigšanas viņš iegūst tiesības apmeklēt Latvijas Mākslas akadēmijas nodarbības. Lai cīnītos ar trūkumu, Padegs meklē piepelnīšanās iespējas. Kādu laiku zīmē karikatūras humora un satīras izdevumam “Svari”. Četrreiz gadā viņš veidoja vienīgā lielā, pret Marijas ielu vērstā skatloga noformējumu, par ko saņēma viņa trūcīgajos apstākļos tik nepieciešamo atlīdzību. Noformējums allaž bija efektīvs, reiz pat tas piesaistīja preses un policijas uzmanību. Turklāt Padegs pats bija ne mazāk pamanāms, ne velti saukts par 30. gadu Rīgas dendiju: mugurā švītīgs, apžņaugts uzvalks vai mētelis, sarkana šalle, baltas getras, galvā sāniski uzlikta melna, cieta platmale un lūpu kaktiņā iežmiegta garā kaula iemutī deg cigarete. Vienā rokā turot dzeltenus cūkādas cimdus, bet ar otru vēzējot bambusa spieķi, viņš lēnām promenēja pa Rīgas bulvāriem, piesaistot izbrīnītus skatienus un izpelnoties arī nievājošas piezīmes.
Padega mūža mīlestība bija Margarita Kovaļevska, rakstniece un ilustratore, bet viņa šo gados jaunāko puišeli ievēroja kā mākslinieku, ne kā vīrieti… Padegs gan pamanījās kailfigūrai slavenajā gleznā “Marijas ielas Madonna” piezīmēt Margaritas profilu, pat nepajautājot atļauju. Izcēlies skandāls. Tālākos ceļos katrs apprecējās ar citu, tomēr Padegam visu viņa mūžu līdz pat pāragrajai nāvei domās un gleznās bija Margarita.
Sigismunds Vidbergs un Līna Seikstule
Pirmais, kas nāk prātā, ir Vidberga zīmētās sievietes. Garām, slaidām kājām, vijīgiem torsiem, tumšām zēngalviņām. Ne miņas no uzmācīgas pikantērijas, vien smalkjūtīga elegance. 1926. gada 25. aprīlī Rīgā atklāj otro Vidberga grafiku izstādi. Tajā līdzās “Bermontiādes” ciklam un citām grafikām skatāms arī cikls “Erotika”, kura 24 zīmējumi tobrīd jau izdoti tāda paša nosaukuma grāmatā. Publikas jūsmība izceļ pēdējo un Vidbergam piešķir erotiskās mākslas meistara titulu. Tas pielīp uz mūžu. Izrādās, par sirdsēstiem pašam māksliniekam. 1925. gadā no maija līdz decembrim iznāk ilustrēts žurnāls «Eross». Vidbergs žurnālā vada grafisko daļu un, protams, zīmē ne tikai vākus, bet arī ilustrē rakstus.
Savu mūža sievieti Dīdrihs Johans Sigismunds Vidbergs ierauga Pēterpilī. Viņš, 1890. gadā turīgu pilsoņu ģimenē dzimis jelgavnieks, kopš 1908. gada rudens Pēterpilī mācās daudzu latviešu mākslinieku iecienītajā barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā, specializējoties stikla glezniecībā. 1915. gadā skolu pabeidz ar izcilību, iegūstot stipendiju gada studijām ārzemēs. Taču Pirmais pasaules karš laupa iespēju to izmantot.
Reiz uz ielas garāmbraucošā ormanī Sigismunds pamana jaunkundzi ar suni. Meitene ir satriecoša, un viņš dzenas ormanim pakaļ ar tramvaju. Jaunkundze – latviete Līna Seikstule – kļūst par viņa modeli. Viņas mati ir ogļu melni, acis tumšas un sejas krāsa tumsnēja. Paziņu vidū Līnu ierasts uzskatīt par čigānieti, un, šķiet, Sigismunds nav ieinteresēts šo mītu kliedēt. Pēc gadiem piecdesmit beigām tuvojas jau Otrais pasaules karš. Līna un Sigismunds vēl joprojām ir kopā. Naktī uz 1944. gada 13. oktobri – nākamajā dienā Rīgu okupēs padomju armija – viņi ar pēdējo ešelonu aizbrauc no Mellužiem. Berlīnē nemitīgi bumbo, taču Vidbergi iztur stilu. Reiz pirms skriešanas uz patversmi Sigismunds gaida, kamēr Līna izņem matu ruļļus, uzkrāso lūpas un nopūderējas. Izturēta elegance. Vai viņa ir pieradusi būt gatava uz visu?
20.–30. gadu Rīga. Kādā blāvā agras svētdienas rītā pēc jautri pavadīta vakara Līna un Sigismunds kādu laiciņu vēl kavējas gultā, iedzerot pa glāzītei liķiera dēla Nino kompānijā. Ir viņiem tāda tradīcija. Atskan zvans pie durvīm. Nino dodas atvērt. Jauna sieviete kažokā. “Viņa teicās gribot satikt tēvu. Neskatoties uz maniem aizbildinājumiem, viņa tik gāja iekšā tieši guļamistabā pie vecākiem. Šeit šī dāma nometa kažoku un palika tikai melnās zeķēs ar kurpēm uz augstiem papēžiem. Pēc kāda laiciņa, ieņemot dažādas modeļa pozas, viņa draudzīgā sarunā paskaidroja, ka bija saderējusi ar saviem draugiem (laikam arī vēlu mājās pārnākušiem), ka pozēs Vidbergam lēdijas Godivas tērpā. Vēlāk izrādījās, ka tā bija kāda pazīstama politiķa meita, bet par derību iznākumu neko neuzzinājām,” atmiņās raksta Sigismunda dēls Nino.
Herta Vulfa un Eduards Vulfs
Herta Vulfa (dzimusi Frišfelde) bija jauna, daudzsološa aktrise, kas pabeigusi aktieru kursus un spēlējusi Jaunajā Pēterpils latviešu teātrī, tēlojot tur, piemēram, Zani Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!”. Taču viņa bija arī divu ievērojamu vīriešu mīļotā sieviete. Pirmais bija rakstnieks Eduards Vulfs. Kā atmiņās to apraksta Herta: “Tas bija agrā jaunībā, kad auga pirmā latviešu mākslas bohēma. Es biju Maldoņa ģimnāzijas audzēkne ar lielu garu bizi un nemierīgu prātu. Viņš bija Rīgas politechnikas students ar toreiz modē nākušām ūsiņām. Un viņš dzīvoja lielajā Ņevas ielā (tagad Blaumaņa ielā), pretim Maldoņa ģimnāzijai. Apmēram tā, kā vēlāk Vulfs par to jautri smejas savā draiskajā bohēmas spēlē “Līnis murdā”. Vispirms saskatīšanās pa logu, tad dzeju sūtījumi, kas man pienāca gandrīz ik dienu. Un tad jau sentimentālas pastaigas bīdermeijeriskā stilā, bet pilnas humora un pārgalvīgu jautrību. Jo man bija tikai 17 gadi un viņam drusku vairāk.” Taču šai savienībai pretojās abu pušu vecāki. Vulfa vecāki – Zemgales bajāri – nebija apmierināti ar līgavas izvēli, topošais vīratēvs ironizēja par Hertas kleites šlepi, ar kuru laikam viņa grasoties slaucīt sētu, savukārt Hertas vecāki negribēja ļaut ar Vulfu precēties viņa iedzimtās tuberkulozes dēļ.
Tomēr kāzas notika, un jaunais pāris laimīgi vadīja savas dienas, Eduards drudžaini strādāja, un Herta viņam palīdzēja līdzās aktrises darbam. 1916. gadā teātris sagatavoja Eduarda Vulfa jauno komēdiju “Sensācija”, kas pirmuzvedumā spožus panākumus bija guvusi Rīgas Komēdijas teātrī. No dienvidiem uz Krievijas galvaspilsētu bija atbraucis arī pats sasirgušais rakstnieks, kas tvīktin tvīka redzēt uz skatuves savas lugas tēlus. Taču tuberkuloze uzliesmoja, iesākumā plaušu karsoņos, pēcāk jau neatgriezeniski iznīcinot jauno vīrieti līdz aiziešanai aizsaulē 1919. gadā. Kā Herta raksta vēlāk: “Vulfs iegāja aizsaulē 14. janvārī, un sienas kalendāra lapiņa palika nenoplēsta. Un uz tās jau bija likteņa rakstīts mana otrā vīra vārds: Roberts.” Tā arī notika, pēc kāda laika viņa apprecējās ar teātra kritiķi Robertu Kroderu, laulībā dzima divi dēli – viens no tiem vēlāk būs slavenais režisors un aktieris Oļģerts Kroders.
Šeit noteikti neliekam punktu, bet gan daudzpunkti, jo cilvēki ir mīlējuši visos laikos, domāju, ka nekļūdīšos, sakot, ka mīlējis ir ikviens kaut reizi mūžā. Un vienmēr runāt un rakstīt par mīlestību ir bijis patīkami.
Raksta tapšanā izmantoti materiāli no Maijas Krekles grāmatas “Mīlestības skartie”, portāla jauns.lv un citiem interneta resursiem.
