Pa telefonu runājot ar būvkonstruktoru Valentīnu Cini, ne pēc sarunas tempa, ne intonācijas nevar secināt, ka viņam Vecgada vakarā palika deviņdesmit. Arī viņa projektētajā savrupmājā vienā no piepilsētas vasarnīcu rajoniem, kas no ārpuses šķiet neliela, bet iekšpusē izskatās plaša, nekas neliecina, ka te dzīvo cilvēki gados. Visur tīrs, izrotātajai eglītei, kas vēl stāv blakus klavierēm, šķiet, nav nobirusi neviena skuja. “Citi man dod “uz septiņdesmit”. Taču esmu dzimis 1927. gadā. Visi mani grupas biedri, ar kuriem kopā studēju, miruši,” skaudri nosaka nesenais jubilārs un piebilst, ka pats vēl pieņem pasūtījumus un četras piecas stundas dienā strādā.
Projekts “Laflorā” tapa pērn
“Arhitekts man nav vajadzīgs. Daudz ir tādu būvju, kuru projektēšanai pietiek ar būvkonstruktoru. Lielos projektus es vairs neņemu, bet mazie man ir tūkstošiem,” teic inženieris. No saviem lielākajiem projektiem viņš nosauc uzņēmuma “Laflora” ražošanas bāzi Līvbērzes pagastā, ūdensslēpošanas trasi Ozolniekos, sporta halles Vilcē un Vircavā, zivju pārstrādes cehus Kurzemes jūrmalā. Visi stāv, kā nākas. “Ja tā nebūtu, es sēdētu cietumā,” kā jokojot nosaka Valentīns. Taču reizē viņa vārdi atgādina par būvkonstruktora īpašo atbildību. Pērn Latvijas Būvinženieru savienībā viņš nokārtoja kvalifikācijas eksāmenu būvmehānikā un tādējādi pagarināja būvprakses sertifikātu.
“Būvinženieru savienība prasa, lai būvkonstruktori mācās kvalifikācijas celšanas kursos. Taču gandrīz visi kursi ir par jaunumiem projektēšanas datorprogrammās. Valentīnam tie nav vajadzīgi, jo viņš projektē “ar roku”,” paskaidro kundze Lilita. Valentīna Ciņa gaišajā darba kabinetā, kas atrodas mājas otrajā stāvā, ir ne tikai rasējamais galds, bet arī dators. Ar to ikdienā gan vairāk nodarbojas Lilita. Valentīns projektē pa vecam, kājās stāvot pie galda. “Nedomāju, ka tik ilgi dzīvošu,” ar smaidu inženieris paskaidro, kādēļ nav apguvis mūsdienu būvkonstruktoriem pierasto tehniku. Nopietni viņš piebilst, ka dzīvē bijušas veselības krīzes, taču tās izdevies pārvarēt.
Sauc valdību pie prāta
“Es domāju, ka galvenais Valentīna ilgā mūža un darbaspēju noslēpums ir tas, ka viņš visu laiku strādā sirdsdarbu. Nereti cilvēkiem ir maizes darbs, kas jāveic kā pienākums, lai varētu uzturēt sevi, ģimeni. Taču Valentīnam maizes darbs ir arī sirdsdarbs,” skaidro viņa kundze Lilita. Valentīns gan atmet ar roku, ka mūsdienās Latvijā būvnormatīvi ir tā “sačakarēti”, ka sirdsdarbs tur neiznāk. Viņš gan nepadodas. Sarunas laikā turpat pa rokai ir vēstule, ko decembrī Valentīns Cinis nosūtīja Ministru prezidentam, kurā lūdz pārskatīt Būvniecības likuma normas, kas projektēšanu padara nejēdzīgi garu un sarežģītu. Pienākusi atbilde, ka vēstule pārsūtīta Ekonomikas ministrijai. “Ulmaņlaikā Latvijā būvniecībā ievēroja vācu normas, krievu laikā “snīpi” arī bija skaidri saprotami. Taču tagad noteikumus taisa cilvēki, kas no būvniecības neko nesaprot. Projektus skaņo gadiem. Pēc veikala “Maxima” avārijas katrs nobijies par savu vietu. Tā ir diemžēl,” norūpējies teic Valentīns Cinis.
Kara laikā dzīvoja mierīgi
Stāstot par dzīvē ļoti svarīgo profesijas izvēli, Valentīns piebilst, ka viņa rados ir bijuši būvinženieri. Pats viņš kopā ar trim brāļiem uzauga mežsarga ģimenē Bauskas apriņķa Kurmenes pagastā. Uz Kurmeni viņš kopā ar Lilitu brauc katru gadu uz tur tradicionālajām Pēterdienas svinībām. Pēc pamatskolas Valentīns 1942. gadā, tā saucamajā vācu laikā, iestājās Rīgas Valsts tehnikumā. “Karu pārdzīvoju mierīgi. Ebrejus šāva, bet to darīja pa kluso. Es to nemanīju. Tajā laikā dzīvoju mājā uz Brīvības un Aizsargu (tagad Bruņinieku – red.) ielas stūra. Pa Brīvības ielu gāja tramvajs. Tas troksnis nepatika, tāpēc vēlāk tur uztaisīja trolejbusu,” atceroties savu dzīvi galvaspilsētā, stāsta pensionārs. Viņš piebilst, ka dažus 1927. gadā dzimušos iesauca vācu armijā vai pretgaisa spēkos, taču viņu – nē. Brāļi bija jaunāki.
Vispirms sējaun tad būvēja elevatoru
Jau pēc kara Valsts tehnikuma pēdējā kursā Valentīns Cinis pārgāja mācīties uz vakarskolu. Proti, Padomju Savienībā, kas pēc kara atkal bija okupējusi Latviju, bija noteikta kārtība, ka tehnikumu beigušajiem ir jāiet strādāt, bet Valentīns un arī daudzi citi gribēja studēt tālāk. Kuru šādā viltībā pieķēra, no augstskolas atskaitīja. Valentīnam paveicās. Viņš atceras, kā 1949. gada komunistiskajās represijās Latvijas Universitātē ”pazuda” pasniedzēji.
Dzīvē iznāca tā, ka Valentīns studijas pabeidza neklātienē Krievijā, Saratovā, kur apguva tiltu un tuneļu projektēšanu un būvēšanu, kā arī ražošanas un civilo būvju projektēšanu. Deviņus gadus viņš nostrādāja Kazahstānā, tā saucamajās neskartajās zemēs, kur ir projektējis vienu no lielākajiem elevatoriem. “Tagad Kazahstānā vairs kviešus neaudzē, augsne ir sabojāta, bet tolaik stepi uzara, un es redzēju divdesmit metru augstas labības graudu kaudzes, kas stāvēja zem klajas debess un sapuva. Vispirms sēja un pēc tam tikai būvēja elevatoru. Mūsdienās diemžēl arī notiek līdzīgas lietas,” spriež Valentīns Cinis.
Saveda kopā “Zaļais draugs”
Četrdesmit gadu jubilejas balli viņš jau atzīmēja Jelgavā, kur brāļi bija sarunājuši darbu un dzīvesvietu. Gan Valentīnam, gan viņa kundzei Lilitai ir bijusi sava iepriekšējā ģimenes dzīve. Taču 1997. gadā Jelgavā klubiņā “Zaļais draugs”, kas sanāca agrākajā kinoteātrī “Zemgale”, viņi satikās. “Es biju jauns čalis, kas četrus gadus dzīvojis atraitņos,” par sevi saka Valentīns Cinis. Viņš uzskata, ka cilvēks ir sociāla būtne un palikt vienam vismaz viņam nekādi neder.
Lilita ir par trīsdesmit gadiem jaunāka sešu bērnu māte. “Kad man paziņas jautāja, vai tiešām precēsies ar septiņdesmit gadu vecu vīru, es apstiprināju, ka darīšu to aiz aprēķina. Un cilvēki to it kā pieņem. Bet vai tiešām mēs aiz aprēķina kopā būtu nodzīvojuši jau divdesmit gadu?” jautā Lilita. Viņi viens otru ciena un viens par otru rūpējās, uzticas. “Laimīgie nav tie, kuriem nav problēmu, bet gan tie, kuri problēmās saglabā savas attiecības,” pārliecināta Lilita. Viņa domā, ka mīlestību nevar noformulēt. Bet varbūt vārdos “Šodien ir vēss. Apliec šallīti!” tā dzīvo.
Agrāk strādājot Valsts meža dienestā, Lilita pamanījusi, cik līdzenas grāvmalas tur, kur grāvjus racis Valentīna brālis Imants Cinis, kas savulaik bija slavens, bet pēc dabas kluss ekskavatorists. Tāds darbā un attiecībās ar cilvēkiem ir arī Valentīns.
Būvējot palieciet mājās!
“Zaļais draugs” Jelgavā vairs nav manīts, taču Valentīns ar kundzi apmeklē klubu “Pīlādzītis”, kā arī peldbaseinu, kur Jelgavas novadā pensionāriem ir veselības atbalsta programma. Brīvo laiku aizņem arī grāmatas. Valentīns interesējas par politiku, savulaik paredzējis, viņaprāt, ļoti gudrā un mērķtiecīgā Trampa ievēlēšanu par ASV prezidentu. Taču problēma “Nav par balsot!” pastāv arī Ciņiem. Dziļākā nozīmē Valentīnam Cinim dārgas ir atmodas laika vērtības.
Pāris arī ceļo, bet jokojot piebilst, ka nevajag ceļot laikā, kad būvē māju. Abiem sanācis tā, ka meistari, kas sevi slavēja par pieredzējušiem, saimnieku prombūtnē bija izbūvējuši par divdesmit centimetriem zemākas durvju ailas. Tās nācās pārbūvēt. Bet lielajā istabā griestu konstrukcija tomēr sanākusi tāda, ka “Porziņģim nāktos klanīties”. Domājot par citiem mīļiem garāka auguma ciemiņiem, pie griestu izbīdījuma stāv augstuma atzīme 1,92. Kad sabrauc bērni un mazbērni, te ir pilna māja.
