«Tas ir mans vaļasprieks, vieta, kur sirdij atveldzēties,» tā par savu īpašumu teic SIA bezpeļņas organizācijas «Savvaļas dzīvnieku dārzs» saimnieks Valērijs Barjers.
«Tas ir mans vaļasprieks, vieta, kur sirdij atveldzēties,» tā par savu īpašumu teic SIA bezpeļņas organizācijas «Savvaļas dzīvnieku dārzs» saimnieks Valērijs Barjers.
Vilces pusē līdz Latvijas malai stiepjas Valērija Barjera 200 hektāru lielais savvaļas dzīvnieku dārzs. To apdzīvo brieži, meža cūkas, stirnas, divi zirgi, dambrieži, zaķi un šo zvēru mazuļi.
Dzīvnieki – saimnieka priekam
«Agrāk te bija maz dzīvnieku. Man radās doma atjaunot populāciju. Atvedu šurp īpatņus no visurienes,» atceras saimnieks. Atliek secināt, ka viņš ir bagāts vīrs. «Nu, protams! Savulaik pārdevu savu firmu «Zemgales nafta» ar 16 degvielas uzpildes staciju tīklu «Hydro Texaco». Tagad nodarbojos ar investīcijām, ir ilgtermiņa projekti. Katrā gadījumā šā dārza izveide ir dārgs prieks – ar piecām nullēm mērāms. Te būs atpūtas komplekss – mana medību pils,» teic saimnieks. Bet pats svarīgākais ir prieks, ko lielās devās dod viņa ģimenei – sievai un meitai –, draugiem dzīvības pilnais zaļais dārzs – tas esot kā saldais ēdiens dvēselei. «Citviet šādus dārzus ierīko komerciālos nolūkos. Piemēram, tiek «audzētas» medību trofejas – ekskluzīvi ragi, ādas utt. Par dārgu naudu medniekus aicina pašus iegūt šo trofeju. Manā savvaļas dārzā medīt nedrīkst,» vēsta tā saimnieks.
Dzīvnieku dārzā ir meži, krūmāji, klajumi. Tajā ieguldīts liels darbs – uztaisīti apbraucamie celiņi, kopta teritorija, iestādīts ap 20 000 eglīšu, bet darba netrūkst. Saimnieks no Rīgas uz Vilci brauc vairākas reizes nedēļā, viņam palīdz uzticamie strādnieki.
Kaut arī citur mežos dzīvnieki paši izdzīvo, rūpēties par tiem, vienalga, vajag. «Dzīvnieki jābaro, tādēļ ierīkojām barotavas, siles. Pie barības liekam mikroelementus, profilaktiski attārpojam. Zvēru veselību kontrolē Pārtikas un veterinārais dienests. Tas ir uzņēmuma interesēs, lai dzīvnieki augtu stipri, veseli un reproduktīvi, lai izveidotos labs genofonds,» stāsta dārza īpašnieks.
Saimnieki barību zvēriem audzē paši: 30 hektāros aug kvieši, auzas, zirņi, arī āboliņš. Tie nav jānovāc, vasaras beigās apēsts ir «viss pa tīro».
Mednieks ar trenētu aci
Valērijs Barjers jau divdesmit gadu ir kaislīgs mednieks. Tomēr tagad viņš atzīst, ka, gadu no gada dzīvniekus kopjot un audzējot, vairs roka neceļas tos medīt. Viņam ir trenēta acs – jau iztālēm pamana kustoni ganāmies, liekas, pat sajūt tā klātbūtni. Un nav jau nekāds brīnums. Saimnieks ir pieredzes bagāts, medījis daudzās pasaules valstīs, vien Āfrikā vēl neesot bijis. Viņš var lepoties ar mednieka lielāko sasniegumu – diženiem zvēriem. Izdevies nomedīt aļņus, kalnu āzi, briežus, pat milzīgu lāci un citus zvērus.
1995. gadā nodibināts Valērija Barjera mednieku klubs, kura 18 biedri – draugi un labi paziņas – medī no Svirlaukas mežniecības nomātajos 5000 hektāros turpat līdzās dārzam. «Kad dzīvnieku kļūst pārāk daudz vai tie ir izauguši, no savvaļas dārza tos pārvietojam uz nomāto mežu. Jā, tā ir – paši audzējam, lai pēcāk nomedītu,» nopūšas Valērijs Barjers.
Kā jau kārtīgi mednieki Valērija Barjera mednieku kluba biedri ievēro azartiskā rituāla tradīcijas. Pirms medībām visi nostājas vienā līnijā, lai nekļūdīgi precizētu kārtējo medību dalībnieku skaitu, vadītājs iepazīstina ar medību noteikumiem. Nomedītam zvēram vienmēr tiek atdots gods, mutē ieliekot skuju zaru.
Ilgo medību gadu gaitā atmiņas «lentē» sakrāts ļoti daudz mednieku stāstu, kādu no tiem Valērijs Barjers «Ziņām» palika parādā.
