Filipīnu Republika ir salu valsts Āzijas austrumos, Klusajā okeānā starp Indonēziju un Taivānu. Izbaudīt turienes ziemu februārī kopā ar vēl četriem ceļotājiem devās Aivija Krēsliņa. “Bijām septiņās salās, kur dzīvo cilvēki, bet tādās, kur nav cilvēku, piestājām daudzās. Latviešus satikt nebija pilnīgi nekādu problēmu,” viņa stāsta.
Senākā galvaspilsēta
Sebu sala tūristu uzmanību piesaista ar valsts bagāto vēsturi un lieliskajiem kūrortiem. Sebu pilsēta ir senākā Filipīnu galvaspilsēta, tajā saglabājušies daudzi pieminekļi, no kuriem ievērojamākais ir Magelāna krusts, ko jūrasbraucējs 1521. gadā novietojis pilsētas vietā. 4. aprīlī viņš tur kristījis pirmās filipīniešu ģimenes un uzdāvinājis virsaiša sievai Jēzus bērniņa statueti, bet jau 24. aprīlī blakus viņu nogalinājis virsaitis Lapu-Lapu. Ticīgie ir pārliecināti, ka krustam piemīt maģiskas ārstnieciskas īpašības. Blakus tam uzcelta bazilika, bet Magelāna bojāejas vietā uzstādīts piemineklis. Ir arī vairāki pieminekļi virsaitim Lapu-Lapu. Jēzus bērniņa statuete ir nozīmīga relikvija. “Visi iet pie tās kā pie Ļeņina mauzolejā,” saka Aivija.
Pelde – atklātā jūrā
No salas uz salu pārvietojas ar lidmašīnu, prāmi vai laiviņā, kuru visi viļņi šūpo. Lidojums no salas uz salu ilgst pat trīs stundas. Normālas pludmales ir ļoti retas, pārsvarā visur ūdenī apakšā ir koraļļi, jūras ežu kolonijas, tā ka bez speciālām ežu čībām neiztikt. “Pa 17 dienām manas jūras čības bija driskās! Pelde ir atklātā jūrā, viļņi – ļoti lieli, apakšā – lieli akmeņi. Ūdenī ir 35 procenti sāls – pat “neslīcēji” peld pa virsu. Salu tūrēs vienmēr obligāti ir veste. No rīta aizbrien peldkostīmā līdz laivai, tur visu dienu pavadi: nirsti, skaties koraļļus, peldi. Vakarpusē no sāls mati ir gaisā. Viesnīcā nomazgājies, taču pirksts vienalga ir sāļš. Bet zem ūdens skati ir vienkārši fantastiski! Tas ir vienkārši jāredz! Divu vienādu skatu nav!” izbaudīt aicina Aivija.
Ar snorkelēšanas maskām septiņu astoņu metru dziļumā ideāli visu var redzēt un nofotografēt. Bet zemūdens straumei pretoties nav iespējams. Līdzi brauc vesela komanda, kura gatavo arī ēst. “Visvisādus kalmārus, ķemmītes, gliemežus pagaršojām. Alkohols ir lēts – 375 grami vietējā ruma maksā tikpat, cik litra pudele ūdens – apmēram eiro (50 peso). Vietējā delikatese ir saperēta vārīta pīļu ola ar visu pīlēnu iekšā. Es neēdu. Izčurkstinātas taukos cūku ādas gan bija labas,” par piedāvāto stāsta Aivija. Filipīnās ēd daudz cūkgaļu, vistas gaļu. Ir daudz rīsu lauku, lai gan līdzenu vietu ir ļoti maz, pārsvarā klintis. Vietām rīsu lauki ir ļoti bagātīgi, laikam ķīmiski mēsloti, bet zemniekiem sējumi tādi retāki. Vienā laukā rīss jau ir novākts ar sirpjiem, citā dīgst, vēl cits jau uzplūdināts. Lauku būdelēs pie katra staba ir piesiets gailis. Viņus audzē cīņām – tā vietējiem ir iespēja nopelnīt, jo cilvēki dzīvo ļoti nabadzīgi. Salām gadā pāriet pāri 19 tornado, dubļu nogruvumi, 20 zemestrīces reģistrē katru dienu. Viesnīcas parasti ir kalna galā. “Kad mēs bijām, arī vienā salā bija septiņu ballu zemestrīce, bet to nejutām,” saka Aivija. Tur ir seismiskā zona. Ir karstie avoti, kur nāk ārā 40 grādu ūdens.
Miniatūrie puspērtiķīši un lielākās zivis
Interesanti ir Šokolādes kalni Boholas salā. Uz tiem neaug krūmi, tikai zāle. Sausuma sezonā zāle nokalst un kalni kļūst brūni kā šokolādes trifeles. Tikai uz šīs salas dzīvo miniatūrie puspērtiķīši – tarsiji. “Tādi bailīgi, kulaciņa lielumā. Parkā kopējs klusiņām parādīja, kur viens guļ, un atļāva no piecu metru attāluma nobildēt,” saka Aivija. Tarsija acis ir vienā lielumā ar smadzenēm, bet lielākas par tā kuņģi. Tarsiji ir vienīgie primāti, kas ir plēsīgi un ēd tikai gaļu – pārsvarā kukaiņus. Tarsiji var aizlēkt desmit savus augumus: divus trīs metrus horizontāli, 1,5 metrus vertikāli. Ir sugas, kuru lēcieni sasniedz piecus sešus metrus. Uz zemes lēcieni ir 1,2–1,7 metrus.
Vēl ekstrēms piedzīvojums bijusi pelde kopā ar vislielākajām zivīm pasaulē – vaļhaizivīm. Viņas piebaro, lai tūristi varētu aizbraukt līdz tām ar laivu, ielēkt jūrā un papeldēt kopā. Vaļhaizivis ir 8–12 tonnas smagas, peld lēnām, sūc ūdeni un pa žaunām laiž ārā. Nav agresīvas, barojas ar planktonu, aļģēm, kriliem un maziem bezmugurkaulniekiem. Filipīnas ir pirmā valsts, kas uzsāka vaļhaizivju aizsardzību un 1998. gadā aizliedza to zvejniecību.
Pārsteidzošā daba un adrenalīns
Pasaulē otrajā garākajā Puerto Princesas alā Palavana salā atrodas viens no septiņiem pasaules dabas brīnumiem – pasaulē garākā pazemes upe, pa kuru var kuģot. “Ļoti iespaidīgi! 24 kilometrus garajā alā ir vairāk nekā astoņus kilometrus gara upe. 1999. gadā ala kļuvusi par JUNESCO objektu. Tur ir audiogidi, arī krievu valodā. Alā mitinās astoņas sikspārņu sugas, no kurām trīs dzīvo tikai šajā alā,” stāsta Aivija.
Filipīnās 21 dienu var uzturēties bez vīzas. Viesnīcas ir mūsdienīgas, ir pat Wi-Fi. Sajūta tāda, ka baltais tūrists tur ir minoritāte, jo pārsvarā brauc korejieši un ķīnieši. Visdārgākās ir laivu tūres. Īpatnēji ir autobusi – džipniji. Filipīnieši pārtaisījuši vecos amerikāņu džipus par autobusiem – divu vienādu nav. Dažiem augšā uz jumta vēl ir restes – ir vieta ne tikai bagāžai, bet arī cilvēkiem. “Kokosa palmu birzīs sastapām cūkas. Ir gotiņas. Kādā krāsā zivi gribi, tādu tev pagatavos – zaļu, zilu, sarkanu. Kartupeļus lielveikalos redzējām, bet nu pavisam maziņus. Tomātus veikalā pārdeva zaļus, nenogatavojušos. Visas jūras mošķības, cik jau nu varējām, tik pagaršojām. Piemēram, gliemezis, sagriezts gabaliņos, kopā ar tomātiem, sojas mērcīti, sīpoliem bija labs,” stāsta Aivija.
Viņa gan upi šķērsojusi deviņas reizes, gan rāpusies pa sakņu sienu kā pērtiķis, turklāt nepiemērotos apavos, gan peldējusies zem ūdenskritumiem patīkami vēsā saldūdenī, gan braukusi triciklā, kas atgādina motociklu ar blakusvāģi, tikai ir daudz ietilpīgāks – četrus cilvēkus ar bagāžu var ietilpināt. Arī pārsauļoties var pat tad, kad nav saules un ir mākoņains. Taču Aivija atzīst – Filipīnas ir tik ļoti skaista valsts, ka tas viss būtu jāredz pašiem!
Filipīnu Republika
◆ Galvaspilsēta: Manila
◆ 2015. gadā – 100,7 miljoni iedzīvotāju
◆ Atrodas Klusā okeāna rietumu daļā, ietilpst Malajas arhipelāgā uz vairāk nekā 7107 salām, no tām tikai 460 pārsniedz 2,5 km². Stiepjas gandrīz 1850 km garumā. Tās ir vulkāniskās izcelsmes salas, un tajās arī pašreiz ir aktīvi vulkāni.
Kartē iezīmēja portugāļu jūrasbraucējs Fernando Magelāns. Vēlāk Filipīnas ieņēma spāņi, kuri ar Portugāli cīnījās par pasaules kolonizāciju. Arhipelāgu nosauca Spānijas karaļa Filipa II vārdā par Felipinas. Salas piederējušas spāņiem, amerikāņiem, japāņiem. 1946. gadā valsts kļuva neatkarīga
◆ Lietus sezona ilgst no jūnija līdz septembrim, no jūnija līdz oktobrim iespējami postoši taifūni
◆ Gada vidējā gaisa temperatūra 26,5 grādi
