Aprīļa vidū notikusī maģistrālā gāzes vada avārija ir zīmīga un interesanta ne tikai Valmierai. Arī Jelgavā, kur industriālā riska robeža pārsniedz daudzu citu pilsētu un apdzīvotu vietu apdraudētību, no tās būtu ko pamācīties.
Aprīļa vidū notikusī maģistrālā gāzes vada avārija ir zīmīga un interesanta ne tikai Valmierai. Arī Jelgavā, kur industriālā riska robeža pārsniedz daudzu citu pilsētu un apdzīvotu vietu apdraudētību, no tās būtu ko pamācīties.
Tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, daudz tika runāts un drukāts par pilsētas attīstības jautājumiem. Taču man kā katastrofu pētniekam likās savādi, ka gandrīz nemaz netiek apspriests paveiktais un darāmais industriālā riska mazināšanā. Kad gadās kādu vārdu pārmīt ar atbildīgām amatpersonām, neviens nenoliedz, ka problēma ir aktuāla. Runā pat, ka industriālā riska līmenis varot ietekmēt nekustamā īpašuma tirgus cenas. Tomēr rodas iespaids, ka vezums no vietas nekust. No otras puses, pašvaldības tieši neatbild ne par dzelzceļiem, kur pārvadā bīstamas kravas, ne par naftas vai gāzes maģistrālēm. Vienīgi atšķirībā no valsts monopoluzņēmumiem “Latvijas dzelzceļš” vai “Latvijas gāze” pašvaldības parasti nav sevi aizbarikādējušas no tautas un spēj izvērtēt situāciju.
Sapnis vai īstenība?
Kas tajā 16. aprīļa naktī notika Valmierā? Pulksten 00.45 Valmieras policijas dežūrdaļā tika saņemti pirmie telefona zvani, ka pilsētā dzirdams spēcīgs troksnis. Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Valmieras brigādes komandiera vietnieks Jānis Skrastiņš atceras: “Tā kā dzīvoju tuvu avārijas vietai, pirmajā brīdī likās, ka es guļu un sapņoju. Skaņa ārā kā reaktīvajai lidmašīnai, kas gatavojas pacelties. Bija skaidrs, ka kaut kas notiek, bet nevarēja saprast – kas. Telefoni nedarbojās, līnijas bloķētas. Pēc piecām minūtēm ielēcu mašīnā. Izbraukt no pagalma bija grūti, jo privātmāju rajonā bija sākusies nenormāla kustība. Ierados savā daļā, paņēmām “Motorollas” rāciju, ar ko varēja normāli sazināties, un devāmies trokšņa virzienā. Sākumā gāzes smaku vēl nejuta. Taču, kad tā parādījās, sapratām, ka avārija ir maģistrālē.”
Zināms, ka uzņēmumā “Latvijas gāze” avārijas noplūde no maģistrāles bija fiksēta jau pēc septiņām minūtēm – tātad apmēram pulksten 00.52. Iespējams, arī viņi tūlīt nevarēja noteikt avārijas vietu, tomēr kaut aptuveni tā gāzeniekiem zināma bija. Taču šis fakts tika paturēts vienīgi savai zināšanai. Tā ir viela nopietnām pārdomām varas institūcijām. Valmierieši ilgu laiku bija neziņā – domāja par zemestrīcēm, lidojošiem šķīvjiem vai vēl nezin ko, bet gāzeniekiem šī paniku radošā situācija it kā nebija no svara. Vai to nevar kvalificēt kā bezdarbību, kas varēja izraisīt bīstamas sekas? Katrā ziņā tā radījusi materiālus zaudējumus. Tikai pulksten 1.16 Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests saņēma informāciju par gāzes noplūdi. Un to, kā var saprast, sniedza valmierieši, nevis “Latvijas gāze”.
Ugunsdzēsēji pa Jāņa Daliņa ielu un tālāk pa lauku ceļu piebrauca pie vietas, kur skaidrajā zvaigžņotajā naktī varēja redzēt, ka ar lielu smilšu putekļu mutuli no zemes izplūst gāze. Turklāt ar lēnu austrumu vēju šis gāzes un putekļu mākonis virzījās uz pilsētu (līdz centram ir apmēram divarpus kilometri, līdz tuvākajām Burkānciema mājām – 800 metru). Tur arī Jānis Skrastiņš pieņēma lēmumu lūgt centra vadības atļauju iedarbināt sirēnas.
Fakss tukšajam kabinetam
Vai tiešām melnais mākonis virs pilsētas varēja sprāgt? Ķīmiķi saka – maz ticams. Tad jau drīzāk būtu eksplodējusi ugunsdzēsēju automašīna, kas no gāzes noplūdes vietas apstājās ap simts metru attālumā. Var jau būt, ka bezbailīgie vīri ar sirēnām drošības pasākumus pārspīlēja. Tomēr labāk būt piesardzīgākam nekā mirušam. Bet kāpēc pēc sirēnām neizskanēja paziņojums televīzijā vai radio? Izrādās, ka uz radiomāju Doma laukumā sūtītais ugunsdzēsēju fakss nonāca ziņu kabinetā, kur tobrīd neviena nebija. Latvijas Radio ģenerāldirektors Dzintris Kolāts tad nu pukojās, ka ugunsdzēsējiem vajadzēja ne tikai sūtīt faksu, bet arī zvanīt, lai pārliecinātos, ka informācija ir saņemta.
Tā šajā savādajā sacensībā par pirmās ziņas sniegšanu uzvarēja “Radio SWH” Vidzemes birojs. Šī raidstacija pulksten 1.55 pirmā nomierinoši varēja paziņot, ka briesmas ir garām un situācija tiek kontrolēta.
Ja tiešām būtu vajadzējis evakuēties, pilsētas galva teic, ka pēc apmēram divām stundām tas būtu iespējams, bet nakts laikā ātrāk diez vai. Pirms gadiem sešiem intervēju toreizējo Rīgas Tehniskās universitātes rektoru Egonu Lavendeli. Viņš, runājot par augstskolas mācību korpusiem Ķīpsalā, minēja, ka vienmēr paturot prātā – Rīgas HES aizsprosta katastrofas gadījumā viņam ir divdesmit minūšu laika. Tā taču nav pozīcija: “Glābjas, kas var!” Acīmredzot ar inženiera un zinātnieka sastādītu plānu krīzes situācijas var risināt daudz efektīvāk. Protams, mūsu dzīvē nevajadzētu atgriezties tādai kā padomju laikā uz papīra taisītajai civilai aizsardzībai. Tomēr nopietni pārdomāts un mācībās izmēģināts plāns šajā jomā ir vajadzīgs. Turklāt Jelgavā tas šķiet vēl aktuālāk nekā Valmierā.
Valmierieši par avārijas naktī pārdzīvoto
Valters Korāls, Sv.Sīmaņa draudzes mācītājs: Sākoties savādajam troksnim un vibrācijai, nebija iespējams sazvanīties. Taču man izdevās saistīties ar vairākiem draudzes locekļiem, sūtot pa mobilo tālruni īsziņas. Šādu sakaru veidu vajag paturēt prātā. Tā uzzināju par gāzes vada plīsumu un varēju nomierināt arī citus. Bērnus nemodinājām. Ģimenē esam septiņi cilvēki, un evakuēties mums nebūtu vienkārši. Draudzes namā lūdzām Dievu.
“Zaļais”, kas presē nevēlējās atklāt savu vārdu: Pasaules netaisnība – evakuēties bija iespējams vienīgi bagātajiem, kam ir automašīnas. Nabagiem par to tika paziņots, lai viņi evakuāciju varētu noskatīties kā izrādi.
Inesis Boķis, Valmieras pilsētas galva: Var teikt, ka Valmierā tika dota komanda: “Glābjas, kas var!” Bet vai, nedod Dievs, piemēram, Ķeguma aizsprosta katastrofas gadījumā būtu citādi? Tad vienkārši nebūtu laika organizēt evakuāciju. Valmieras rajona pašvaldībai pieder autobusu parks, un mēs varam norīkot autobusus cilvēku evakuācijai pēc pusotras stundas vai divām.
