Latviešu valoda jau ilgu laiku bijusi vairāk vai mazāk izdevīgs politisks instruments, kuru nav smādējušas daudzas partijas.
Latviešu valoda jau ilgu laiku bijusi vairāk vai mazāk izdevīgs politisks instruments, kuru nav smādējušas daudzas partijas. Šobrīd, kad līdz Saeimas vēlēšanām atlicis nedaudz vairāk nekā pusgads, bezatbildīgās manipulācijas ar Valsts valodu var beigties pavisam «čābiski» – un ne tikai attiecībā uz partiju izredzēm iekļūt nākamajā Saeimā, bet arī uz sabiedrības integrāciju, un attiecības ar partnervalstīm Eiropas Savienībā un NATO, kur Latvija ir izteikusi vēlmi iestāties.
Starp citu, pašlaik nevar nemaz tik viennozīmīgi atspēkot viedokli, ka valsts valodas statuss ir Latvijas iekšējā lieta, it īpaši, ja piepildīsies skeptiķu prognozes un šī neizrādīsies pēdējā prasība Latvijai ceļā uz NATO. Savukārt tie, kas uzskata, ka prasība pēc augstākā līmeņa latviešu valodas zināšanām deputātu kandidātiem ir pretrunā ar LR Satversmi, it kā sadalot visus pilsoņus divās daļās, var droši vērsties Satversmes tiesā, kurai, šķiet, būtu jāpauž savs viedoklis valodas jautājumā.
Būsim godīgi un atzīsim, ka arī pašlaik, spēkā esot prasībām par valsts valodas zināšanu augstākajā līmenī, mūsu valsts parlamentā ir deputāti, kas valodu tik labi nepārzina. Lielā daļā pašvaldību – tas pats. Tāpēc šajā situācijā svarīgākais nav pat tas, vai Vēlēšanu likums tiks izmainīts vai ne, bet gan tas, vai nākamie Saeimas un pašvaldību deputāti, kā arī amatpersonas Latvijas teritorijā būs spējīgi ar pilsoņiem sarunāties skaidrā un pareizā latviešu valodā, runājot ne tikai par pāris latviešu valodas kursos apgūtām sadzīves tēmām, bet arī par sarežģītām likumdošanas normām. Proti, vai viņu valodas zināšanu līmenis būs pietiekams, lai viņš kompetenti spētu veikt savus amata pienākumus, par ko viņam tiek maksāta alga no nodokļu maksātāju līdzekļiem.
Latviešu valodas juridiskais statuss politiķiem ir sagādājis pamatīgas galvassāpes jau vairākas reizes, tomēr vēlēšanas , kas tuvojas, vienai otrai partijai liek atkal un atkal uzkāpt uz šā populistiskā grābekļa. Vienīgais mazais ieguvums no šā politiskā teātra varētu būt stingrākas Latvijas prasības sarunās par iestāšanos NATO un ES, jo, lai arī nevis šīm organizācijām ir vajadzīga Latvija, bet gan mūsu valstij – dalība tajās, Latvija līdz šim savās prasībās pēc izdevīgiem nosacījumiem un garantijām ir bijusi kūtra, kur noteikti vainojama arī mūsu puses sarunu vedēju nespēja šīs prasības uzstādīt, nerunājot nemaz par vienošanos, lai vismaz daļa no tām tiktu izpildīta.
Otra pozitīva ziņa ir Krievijas Valsts domes likumprojekta «Par Krievijas Federācijas pilsonību» apstiprināšana otrajā lasījumā, paredzot obligātas krievu valodas zināšanas, saņemot Krievijas pilsonību. Tātad vismaz šīs kaimiņvalsts kritikai vajadzētu mazināties, tāpat kā ES un NATO iebildumiem, ja vien Latvija būs pietiekami gudra un spēs izpildīt tai uzstādītās prasības, vienlaicīgi neaizmirstot par savām interesēm. Tas nav neiespējami.
