Pirms gada kā trīs galvenās sabiedrības integrācijas prioritātes jaunajai Saeimai un valdībai izvirzīju integrācijas politikas definēšanu, latviešu valodas mācības un mazākumtautību politiskās līdzdalības veicināšanu. Toreiz neviens pat iedomāties nevarēja, ka desmit mēnešus pēc 10. Saeimas ievēlēšanas būs jāvērtē, kas no tā visa ir izdarīts.Pārsteidzoši, bet nepilnā gadā atsevišķās integrācijā izdarīts vairāk nekā visā 9. Saeimas pilnvaru laikā. Īpaši jau tāpēc, ka pirms gada skarbi nācās secināt – sabiedrības integrācija no politiskās dienaskārtības klusām pazūd, un vienīgais jautājums, kas vairāk nekā divdesmit gadu nemainīgi saglabā aktualitāti, ir valsts valodas pozīciju stiprināšana un nacionālo minoritāšu valodu lietošana. Visticamāk, šāda strauja attīstība integrācijas politikā nebūtu notikusi, ja šurpu turpu svaidītā integrācija sev nebūtu atradusi jaunu aizstāvi kultūras ministres Sarmītes Ēlertes («Vienotība») personā. Viņa panāca, ka integrācijas politikas definēšana un īstenošana tiek nodota viņas vadītajai ministrijai. Atstājot vēsturei visas līdzšinējās iestrādes, nepilnos astoņos mēnešos tapa jauns Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas pamatnostādņu projekts, kas augusta vidū nodots sabiedriskajai apspriešanai, bet 1. septembrī iesniegts Ministru kabinetā. Jaunais dokuments kā veiksmīgas integrācijas pamatu nosaka aktīvu pilsonisko sabiedrību, stipru nacionālo identitāti, kuru veido latviešu valoda un latviskā kultūrtelpa, un saliedētu sociālo atmiņu. Tieši mēģinājums noteikt, kāda būs vienīgā pareizā vēstures interpretācija, un vienpusējais skatījums uz integrāciju kā nacionālo minoritāšu atbildību līdz šim izraisījis visasākos iebildumus ne tikai no mazākumtautību, bet arī vairāku NVO puses. Tās nav apmierinātas arī ar lielo steigu, kas acīmredzot skaidrojama ar priekšvēlēšanu cīņu, kādā dokuments tapis. Ņemot vērā, ka projekts lielā mērā uzskatāmas par šaura ierēdņu un ekspertu loka skatījumu uz sabiedrības integrāciju, paliek jautājums, kas ar tām notiks, ja pēc vēlēšanām ministra krēslā iesēdīsies kāds cits.Dzimtā valodaLai arī diemžēl nekas netika darīts latviešu valodas mācību veicināšanai, Saeima paspēja pieņemt grozījumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas paredz bargāk sodīt par pārkāpumiem valsts valodas lietošanā, un Saeimas kārtības rullī iestrādāt kārtību valsts valodas nepratēju izslēgšanai no deputātu sastāva. Bet aktīvākie pilsoņi paspēja piedalīties trijās parakstu vākšanas akcijās.Februārī biedrība «Sargi valodu un Latviju» un nacionālā apvienība «Visu Latvijai!»-TB/LNNK pēc gadu ilgiem pūliņiem beidzot savāca 10 000 parakstu, kas nepieciešami, lai Centrālā vēlēšanu komisija organizētu desmitās daļas vēlētāju parakstu vākšanu, lai Saeimā iesniegtu Satversmes 112. panta grozījumu projektu. Tas paredzēja no 2012. gada 1. septembra visās valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, sākot no 1. klases, pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā. Lai arī vajadzīgais parakstu skaits netika savākts, nacionālās apvienības iniciatīva izraisīj pretreakciju. 45 dienās tika savākti 10 377 parakstu par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā. Lai arī paraksti joprojām nav iesniegti CVK un līdzšinējie sabiedroties pirms vēlēšanām sašķēlušies, skaidrs, ka šīs iniciatīvas 11. Saeimā mudinās pretiniekus savāktos parakstus likt lietā.Bērni nepilsoņiAizvien skaļāk runāts par latviešu diskrimināciju. Atsevišķi valodnieki un nacionālā spārna politiķi nenogurstoši apgalvoja, ka krievu valodas zināšanu trūkums liedz latviešiem konkurēt darba tirgū. Lai arī pierādījumu tam nav, jo ne Valsts darba inspekcija, ne Tiesībsarga birojs nav saņēmis nevienu šādu sūdzību, Saeima divos lasījumos paspēja pieņemt grozījumus likumā, kas liegtu izvirzīt darba ņēmējam nepamatotas prasības zināt svešvalodas (lasi – krievu valodu). Ņemot vērā, ka pret šādu formulējumu asi iebilda uzņēmējus organizācijas, jaunajai Saeimai, visticamāk, nāksies lemt, vai turpināt grozījumu pieņemšanas procesu.Neliela rosība notikusi arī pilsonības jautājumā, kad emigrācijas radītie draudi par latviešu skaita samazināšanos Latvijā deva drosmi politiķiem ķerties klāt Pilsonības likuma atvēršanai. Tagad politiķiem būs jāizšķiras, vai atbalstīt arī februārī toreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera iesniegtos grozījumus, kas paredz automātisku pilsonības piešķiršanu pēc 1991. gada 21. augusta dzimušajiem bezvalstnieku un nepilsoņu bērniem. Skaidru atbalstu grozījumiem paudis vien «Saskaņas centrs». Citas partijas priekšlikumu vai nu noraidījušas, vai skaidru nostāju atturējušās paust. Tāpēc, iekļūstot Saeimā, Zatlera Reformu partijai, kas bērnu nepilsoņu jautājumu izvirzījusi kā vienu no prioritātēm, nāksies meklēt uzticamus sabiedrotos. No politika.lv
