Izlasot «Zemgales Ziņās» 30., 31. augustā un 3. septembrī publicēto rakstu «Ticība, cerība, mīlestība… līdz nāvei», mani šokēja Jelgavas Narkoloģiskās slimnīcas galvenās ārstes Lilitas Caunes komentārs.
Izlasot «Zemgales Ziņās» 30., 31. augustā un 3. septembrī publicēto rakstu «Ticība, cerība, mīlestība… līdz nāvei», mani šokēja Jelgavas Narkoloģiskās slimnīcas galvenās ārstes Lilitas Caunes komentārs. Vēlos objektivitātes labad šo to precizēt, kā arī izteikt savu viedokli.
«.. ja cilvēks gadiem ilgi dzīvo dzerdams, nenokļūst ne slimnīcā, ne policijas uzmanības lokā un tuvinieki pacieš viņa ārdīšanos, nesaucot policiju, informācija par viņu Valsts narkoloģiskajā reģistrā nenokļūst,» komentē L.Caune.
Cienījamā Caunes kundze, runājot par aprakstīto gadījumu – mēs, tuvinieki, vairākkārt bijām saukuši policiju, un par sievas slepkavību aizdomās turamais 1995. gadā bija ārstējies arī Jelgavas Narkoloģiskajā slimnīcā, kur viņu nogādāja policijas darbinieki. Informācijai par viņu bija jābūt narkoloģiskajā reģistrā. Un vēl – ko, jūsuprāt, šajā gadījumā varēja līdzēt ģimenes locekļu uzņēmība, ja, kā pati atzīstat, «alkoholisms ir nolieguma slimība, tas ir normāli, ka alkoholiķis savu slimību noliedz un neatzīst», bet speciālas institūcijas, kas realizētu piespiedu ārstēšanu jeb izolāciju, mūsu valstī nav?
Uzskatu, ka valstī šajā jomā valda absurda likumdošana, tādējādi cīnāmies ar sekām, nevis ar cēloņiem. Iespējams, tādēļ ārsti paši jūtas bezspēcīgi, bet tas, manuprāt, nedod jums morālas tiesības pārvelt atbildības nastu uz ģimenes locekļu pleciem.
Ar cieņu – S.Freimane
