Pirms nedēļas bija 27. marts. Šī diena man saistās ar atmiņām par 1949. gadu.
Pirms nedēļas bija 27. marts. Šī diena man saistās ar atmiņām par 1949. gadu. Zināms, ka komunistiskā terora apstākļos 1949. gadā no Baltijas valstīm izveda 29 873 ģimenes jeb 92 204 cilvēkus. Latvijā šie notikumi galvenokārt notika
25. martā. Taču māti un mani, tolaik Zalves pamatskolas septītās klases skolnieku, sagūstīja 27. martā. Laikam izsūtīšanas plāns nebija izpildīts. Dokumentos rakstīja “izsūtīti uz mūžu”. Tomēr Sibīrijā pavadīju tikai desmit gadu. Tas gan bija pietiekams laiks, lai iepazītu gan komunistisko režīmu, gan arī dažādas tautas un cilvēkus.
Par svarīgāko notikumu Latvijai pagājušajā nedēļā uzskatu Latvijas uzņemšanu NATO aliansē. Tas ir loģisks risinājums, kuram nav citas alternatīvas. Saglabāt neitralitāti un attīstīt savu armiju maza, vāja valsts nav spējīga. Nelīdzēs nekādi līgumi ar Krieviju, nekādas draudzīgas vienošanās un sarunas, jo tas viss pie izdevības tiks ignorēts. Vēsturiskā pieredze rāda, ka Krievija nemēdz pildīt sev neizdevīgus līgumus. Tādēļ nevaram citādi aizsargāt savu neatkarību, kā apvienojoties ar demokrātisko spēku, kas mums ir pieņemams.
Vai šodien Latviju kāds apdraud? Ja arī teiksim “nē”, tas nedos nekādas garantijas nākotnei. Situācija var strauji mainīties, un iegansts mūs atkal “atbrīvot” vienmēr atradīsies. No šīs nedēļas varam justies drošāk. Tas nav maz.
Domājot par beidzamā laika notikumiem, nepatīkamas ir afēras ar hokeja halles būvi. Rodas iespaids, ka daži uzņēmīgi darboņi kā kraukļi metās uz laupījumu. Sak, tūlīt, tūlīt atvērsies naudas lāde un varēs pagrābt pēc iespējas vairāk. Taču, ja tas neizdodas, visi nozūd. Nesaprotu, kur paliek valstiskā atbildība. Ir iedragāts mūsu prestižs pasaules cilvēku acīs. Kā tik augsts valstsvīrs kā Ainārs Šlesers var pateikt, ka viņš no tā visa norobežojas!?
Vēl būtu jāmin nedienas ar medicīnisko aprūpi. Uzrādīta apsūdzība Ārim Auderam par savu pacientu un valsts krāpšanu. Tad ģimenes ārstes I.Strazdiņas tiesāšanās par pārtērētajiem slimokases līdzekļiem. Te būtu skaidri jāpasaka: “Mums jau tagad ir maksas medicīna, un tikai par maksu var saņemt kvalitatīvu un savlaicīgu medicīnisko palīdzību. Vai nu maksā un operējies tūlīt, vai arī gaidi gadiem ilgi.” Apdrošināšanas polises un atlaides tikai bremzē saņemt pakalpojumu. Ko līdz ģimenes ārstu sistēma, ja tai nepietiek finansējuma! Tad jau mēs nonāksim pie tā, ka viens feldšeris ārstēs visas iespējamās kaites. Lēti, protams, bet vai labi?! Ja ģimenes ārstam jātaupa katrs santīms, iztiekot bez speciālistiem un labām zālēm, tad šāda kvotu sistēma nav pieņemama.
Valdis Kleins, LLU Tehniskās fakultātes laboratoriju vadītājs, politiski represētais
