Jau Kārlis Markss savā «Kapitālā» definējis, ka birokrāta privātīpašums ir pati valsts, kuras vārdā viņš ar tās īpašumiem rīkojās pēc saviem ieskatiem.Lūk, Ventspils augstskolas lektors saskatīja krīzes pazīmes, bet valsts finanšu tirgus un banku uzraudzības komisija par to ierosināja kriminālprocesu, kaut gan krīze pilnziedā un pirmie augļi jau baudāmi… Agrāk PSRS laikos LLA profesors Ervids Grinovskis teicis: «Diez vai PSRS ekonomika šo piecgadi izturēs?» Visi redzējām savām acīm, ka neizturēja. Varu secināt, ka birokrātiskās valsts iestādes vārās savā sulā un neredz tālāk par katliņa malu. Vai Smirnovam Ventspilī un Grinovskim bija vairāk informācijas nekā finanšu tirgus un banku uzraudzības komisijai un padomju valdībai? Pašreiz Latvija ir daudz sliktākā stāvoklī nekā 1920. un 1945. gadā, jo tad divi iedzīvotāji no trijiem paši audzēja sev pārtiku un pārpalikumu pārdeva trešajam, tā tiekot pie zirgu pakaviem un zābakiem. Tagad tikai viens it kā sevi apgādā ar pārtiku, bet divi viņam taisa traktorus un mašīnas, ar kurām pārpilna pasaule. Valdības 17 gados aizrāvušās ar dažādām finanšu manipulācijām, no agrāras valsts izveidojušas pārtikas importa zemi. Iedzīvotāji pārtiek no importa tirdzniecības. Padomju laikā valsts bija monopolists. Tagad ir desmitiem monopolistu, kas diktē savas iegribas pēc peļņas. Ir virkne kontrolējošu uzraudzības iestāžu, kas smērē papīrus, bet praktiski bezspēcīgas pret monopolistiem. Apliecinājums tam ir inflācija un pašreizējā saimnieciskā krīze. Ja visas valsts iestādes būtu darbojušās godprātīgi, mēs tagad to izjustu daudz vieglāk.1941. gadā vācu okupācijas vara apgādāja mūs ar gāzģeneratoriem. Civilais transports un daļa armijas izmantoja lapu koku malku, presētu sienu, salmus, kūlu. Tagad pavasaros kvēpinām nenovākto pērno zāli, un reizē nodeg meža hektāri, ēkas, arī pa kvēpinātājam… Dievs mums devis auglīgu augsni, bet nedod saprātīgus tās lietotājus, tikai vaidētājus, ka nav dabas bagātību, ne naftas, ne ogļu un tā tālāk.Ar cieņu –
