Dzirdot pieminam Brusu uzvārdu, daudziem ir skaidrs, ka runāts tiks par Tērveti un zemkopību. Viņi nav maldījušies.
Dzirdot pieminam Brusu uzvārdu, daudziem ir skaidrs, ka runāts tiks par Tērveti un zemkopību. Viņi nav maldījušies. Brusu zemnieku saimniecība «Strazdi» Tērvetē strādā 500 hektāros aramzemes un ir divkārtēja «Sējēja» prēmijas laureāte.
Zemnieku saimniecības īpašnieks Valters Bruss stāsta, ka patiesībā tas ir ģimenes uzņēmums. Tā aizsākumi meklējami 1992. gadā, kad māte īpašumā atguva 18 hektāru zemes. Jau tolaik sākuši palielināt platības, kaut gan Valters uzskata, ka tas nav bijis pašmērķis. Vienmēr kāds piedāvājis pirkt vai īrēt neizmantotus laukus. Tā 1997. gadā lietošanā viņiem jau bija krietni vairāk par 200 hektāriem aramzemes. Tajā pašā gadā abiem vecākiem tika nosvinēta 60 gadu jubileja un nospriests saimniecību juridiski nodot dēla rokās. Šādam lēmumam bija arī finansiāls pamatojums: gados jauniem zemniekiem bija iespējas saņemt lielākas valsts dotācijas.
Vakar – realitāte, šodien – utopija
Valters Bruss uzskata, ka tas laiks bija jaunu ideju un ieceru īstenošanas sākumpunkts. Kopā ar vecākiem apspriežot lauksaimnieciskās ražošanas perspektīvas un ņemot vērā jau iekrāto pieredzi, nosprieduši, ka ar «diegiem nav aršana» un jāsāk strādāt pa jaunam. Tika ņemti kredīti, iegādāta jauna tehnika un uzcelta kalte, kā arī vēl paplašinātas apstrādājamās platības.
Galvenā tehnika, ar ko tiek aparti un apsēti graudaugu lauki, ir 1998. gadā iegādātais «John Deere» traktors un tam piemērotie piekares agregāti: «Kverneland» pieckorpusu arkls un «Rabe Werk» augsnes frēze ar sējmašīnu. Ar šo tehniku pagaidām, lai arī saspringti, var apstrādāt 500 hektāru, taču Valters spriež, ka, pērkot traktoru, pilnībā nav ņemta vērā platību palielināšanās. Pērn saimniecībā iegādāts «John Deere» graudu kombains, kas spēj tikt galā ar 400 hektāriem.
Strazdos 80 hektāru aizņem cukurbiešu lauki, tādēļ jau sešus gadus viņiem ir biešu kombains, bet saimnieks uzskata, ka drīzumā tas būtu jāmaina – tehnika novecojot apmēram piecu gadu laikā. Īpaši vajadzīgs ir jauns miglotājs. Pašreizējais gādāts tad, kad tika apsaimniekoti 50 hektāri, un tas nozīmē, ka viens traktors visu vasaru ir nodarbināts tikai vieglākos darbos. Valters uzskata, ka nekad jau nebūs viss, ko var vēlēties, jārēķinās ar reālo situāciju un iespējām. Bieži gadās, ka saimnieks, iegādājoties jaunu tehniku, nonāk uz bankrota sliekšņa. Katru gadu krītas graudu cenas, līdz ar to pirms dažiem gadiem sastādītais diezgan reālais biznesa plāns šodien šķiet kā utopija.
Labāk audzēt ražīgas šķirnes
Jaunās graudaugu šķirnes ir ļoti prasīgas, audzētājam ir jāievēro visi mēslošanas un citi priekšraksti. Tāpēc daudzi zemnieki uzskata par labāku audzēt jau pierastas, bet zemākas ražības labību. Strazdos gan tā nedara. Tur jau piekto gadu tiek sēti ‘Munk’ šķirnes vasaras kvieši, un Valters Bruss ir ļoti apmierināts: lai arī šķirne prasa daudz darba un līdzekļu, tā sevi attaisno. Kādugad vienā laukā ir izdevies novākt 7,4 tonnas graudu no hektāra. Valters atzīst, ka tas gan ir izņēmums, taču pierāda, ka no šīs šķirnes labvēlīgos apstākļos var iegūt izcilu ražu.
Pērn saimniecībā, kaut gan bijis traks sausums, no kā cieta tieši vasarāji, vidējais iekūlums bija četras tonnas, un saimnieks uzskata, ka vasarājiem tas nebūt nav slikti.
Vēl pērn Strazdos zemes lielāko platību aizņēma ziemas kvieši ‘Kosack’, taču to audzēšana atzīta par nelietderīgu – pārāk vēlu rudenī tie kuļami. Pagājušajā gadā tikai sēklas vajadzībām bija iesēta pavisam jauna šķirne ‘Ibis’, bet šoruden tā aug jau visos 220 hektāros. Zemnieks uzskata, ka šai šķirnei ir vairākas labas īpašības: tā ir pietiekami agrīna, tādēļ var pagarināt kulšanas sezonu, un arī ļoti ražīga. ‘Ibis’ kviešus iecerēts pārdot arī kā sēklas materiālu.
Pagājušās sezonas ziemāju ražu Valters Bruss uzskata par ļoti labu – caurmērā no hektāra nokultas 5,8 tonnas graudu. Latvijas klimatiskajos apstākļos par labu rezultātu saimnieks uzskata jau 5 tonnas ziemāju graudu no hektāra. Oficiālais vidējais statistiskais ražības rādītājs valstī – apmēram 2 tonnas –, pēc Valtera domām, nav objektīvs, patiesībā tas ir daudz augstāks. Nevienam taču nav noslēpums, ka daļa graudu tiks pārdota nelegāli, turklāt vēl neprecīzi ir uzskaitītas sējumu platības.
Zemniekam ir jāmācās pārdot
Uz pieredzes apgūšanu ārzemēs Valters Bruss raugās noraidoši, jo uzskata, ka ne jau mācīties sēt, art un pļaut mums ir jābrauc uz svešām zemēm. Iegūt zināšanas par jaunākajām tehnoloģijām un tehniku var tepat Latvijā, jo visas firmas ir ieinteresētas iedzīvoties vietējā tirgū. Galvenais klupšanas akmens latviešu zemniekiem ir neprasme pārdot. Mūsu valstiņa ir tik maza, ka pāris pārstrādes uzņēmumu diktē visu tirgu, nedodot zemniekiem iespēju izvēlēties.
– Paši vien esam vainīgi, ka lielo graudu pārstādes uzņēmumu akcijas par lētu naudu atdevām privatizētājiem, – saka Valters Bruss. – Tagad var kost pirkstos un vienīgi sūdzēties, ka ārzemēs pārstrādes uzņēmumos liela teikšana ir zemniekiem kā līdzīpašniekiem. Diemžēl latvieši neapdomīgi paši šo iespēju ir pazaudējuši.
Strazdi lielāko daļu saražotās produkcijas nodod valsts intervencē un «Dobeles dzirnavniekā». Taču saimniecība piedāvā arī kvalitatīvu graudaugu sēklu, un tas dod iespēju palielināt ienākumus vairāk, nekā visu pārdodot pārstādes uzņēmumiem.
Valsts ir tāda, kāda ir
Valdība ir lamāta vienmēr un visos laikos. Tai tiek pārmesta vienaldzība pret lauksaimniekiem, pensionāriem, skolotājiem u.c. Valters Bruss uzskata, ka galvenajos vilcienos Latvijas lauksaimniecība iet pareizā virzienā, un grūti pateikt, vai, mainot kādu konkrētu lietu, tā uzplauks. Māka ir skatīties tālāk un redzēt valsti kontekstā. Visi prasa dotācijas, un Latvijā lauksaimniecības attīstībai paredzēti 3 procenti budžeta. Tas nav maz. Rietumos, kurus esam raduši ņemt par paraugu, laukiem atvēl tikai 1,5 – 1,7 procentus, tātad gandrīz uz pusi mazāk. Ir jāņem vērā, cik liels vispār ir budžets. Ja mums nebūs attīstītas rūpniecības un citu nozaru, tad nebūs arī dotāciju un lauksaimniecības uzplaukuma.
Lielu lomu turpmākā izdzīvošanā un attīstībā Valters Bruss redz dažādu zemnieku sabiedrisko organizāciju veidošanā. Jau vairākus gadus viņš ir Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētājs, un šis darbs aizņem lielu daļu laika. Valdība nespēj ņemt vērā katra indivīda domas, bet šādas organizācijas ieteikumi tiek respektēti un, gatavojot katru nākamo likumu vai lēmumu, zemnieku intereses tiek apzinātas.
Zeme – viena ienesīga lieta
Lai gan Valters Bruss sevi uzskata par zemnieku, lielākoties viņš kārto sagādes, pirkšanas un pārdošanas jautājumus. Strazdos lauksaimnieciskās ražošanas organizēšana vēl joprojām ir uz tēva pleciem, un viņš to dara ar prieku un lielu atbildības izjūtu. Tēva palīdzība zemnieku saimniecībā Valteram dod iespēju vadīt savu firmu «Cers», kas nodarbojas ar cukurbiešu sēklu izplatīšanu. Valters stāsta, ka sēklu audzēšanai Latvijas klimatiskie apstākļi nav piemēroti, taču labas ražas var iegūt no importētām sēklām. Viņa firma sadarbojas ar vācu uzņēmumu «KWS», kas ir viens no lielākajiem sēklu audzēšanas uzņēmumiem Eiropā.
Valters atzīst, ka bizness «Cerā» ir ienesīgs, taču no tā peļņas nekas netiek investēts lauksaimniecībā. Tās ir pilnīgi atdalītas struktūrvienības. Tomēr par tuvāku viņš uzskata tieši zemniekošanu, jo «zeme – tā ir viena interesanta lieta». Gada laikā var izplānot, izdarīt un redzēt rezultātu. Tas ir līdzīgi kā bērna audzināšana, tikai ar cilvēkiem nevar pamēģināt, jo labot ir grūti. Novācot ražu, sajūta ir fantastika, tu redzi savas kļūdas un savus panākumus. Tā stāsta Valters Bruss un cerīgi skatās nākotnē. Tai ir ielikts labs pamats – sakārtota saimniecība, un nule kā nosvinēti jurģi jaunajā mājā.
