Kā skaidro svešvārdu vārdnīca, par vandaļiem dēvētas ģermāņu ciltis, kas mūsu ēras 5. gadsimtā iebruka Romā, izlaupīja to un iznīcināja daudz kultūras vērtību. Barbariskās laupīšanas tradīcijas kopš tā laika, paldies Dievam, mazinājušās, tomēr pašas postīšanas kāres izskaušanai no cilvēka dabas acīmredzot sešpadsmit gadsimtu bijis stipri par maz. Par joprojām dzīvajiem asniem nepārtraukti atgādina arī vandalētāju nedarbu uzskaite Jelgavas Pašvaldības policijas hronikā.Vandos, vandies, vandās… laikam jau likumsakarīgi, ka svešā vārda sakne mūsu valodā iederas itin labi. Kad nu cilvēks tā bezmērķīgi dažādos virzienos vandās, tad, gluži dabiski, ceļā uzmanību piesaista iepriekš neredzētas lietas. Jauns kociņš iestādīts? Šņikt! Vai! Pārāk trausls izrādījās… Jauns stikls autobusu pieturai? Bums! Ak! Tikpat neizturīgs kā iepriekšējais… Jauns soliņš ielas malā? Skat! Par švaku iecementējuši… Pavandījies tā vēl kādu stundu, gluži nevainīgs jaunumu pētnieks jau var pārvērsties par demolētāju.Psihologiem par šo «pārsteiguma» fenomenu droši vien būtu savs sakāmais, bet pašvaldības aģentūras «Pilsētsaimniecība» speciālisti secinājuši, ka vandalētāju acīs ikviens labiekārtojuma elements «jaunuma» statusu zaudē aptuveni pēc gada – ja to izdevies izturēt, tad jau būs uz palikšanu. Ar šādu cerību motivētas, arī neapsīkst rūpes par pilsētas septiņiem bērnu rotaļu laukumiem, kur vismaz pāris reižu mēnesī kas saliekts, salauzts vai citādi apskādēts.Jāatzīst gan, ka rotaļlaukumu apmeklētāji nejaušo garāmgājēju kategorijā īsti neierakstās. Pusaudžus tur nereti aizvilina netveramas atmiņas par bērnību, bet mazie nāk ar mērķi radoši spēlēties, un, kad no brīvi paņemamiem celiņa klucīšiem var izveidot torni, bet nedrīkst, tad acīmredzot kaut kas nav kārtībā ar pašu piedāvājumu.
