Līdz balss aizsmakumam kārtējo reizi izstrīdējušies par brīvdienas vajadzību vai nevajadzību pareizticīgo un vecticībnieku Ziemassvētkos, mūsu mīļotās (jo pašu ievēlētās) Saeimas deputāti atkal lēma pēc vecā stila jeb Jūlija kalendāra svinamajos tā saucamajos krievu ziemsvētkos (nebāzīsim degunu smilšu čupā un neizliksimies nemanām, ka tautā tos visbiežāk tā arī sauc – par latviešu un krievu, nevis kādai no reliģiskajām konfesijām atbilstošajiem ziemsvētkiem) brīvdienu nepiešķirt.
Ja jau esam Eiropā (un šajā pusgadā īpaši dziļi Eiropā), tad arī svinēsim, kā pienākas šajā pasaules daļā – pēc Gregora kalendāra vai tā saucamā jaunā stila, tas ir, decembrī. Un tas nekas, ka reliģiskās jūtas un tradīcijas, kā to šajās dienās redzam tik demokrātiskajā Francijā, dažam mēdz būt daudz nozīmīgākas nekā padomju skolā gājušam pilsonim, kas Dieva baušļos ielikto saturu centies apgūt pēc komunisma cēlāju morāles kodeksa. Kas noteikti ir labāk nekā vispār bez morāles, kā bieži vien juku laikos tiek praktizēts.
Kamēr parlamentā strīdas, jelgavnieki jau sen problēmu atrisinājuši – nosvinējuši katrs savā baznīcā, jo lielākā daļa taču esam ticīgie, dodamies uz koncertu «Pareizticīgo Ziemassvētki» un svinam visi kopā. Bet ticīgi mēs esam, ko pierāda kaut vai gandrīz neticamais fakts, ka Latvijā esot ap 25 procentu luterāņu, turklāt nevis tādu, kas kaut reizi Ziemassvētkos vai Lieldienās uz brīdi pavēruši baznīcas durvis, bet oficiāli kristīti un iesvētīti kādā no draudzēm. Un diez vai katoļu un pareizticīgo kopā ar citām konfesijām piederīgo būs mazāk.
Nule aizvadītā svētdiena pierādīja, ka iespējama ne tikai dažādu konfesiju, bet arī tautību mierīga līdzāspastāvēšana. Pat nevis mierīga, bet aktīvi un draudzīgi koncertējoša.
Un lai nacionālie radikāļi rauc pieri, ka uz Latvijas Pareizticīgo baznīcas Sinodes sekretāra, Jelgavas Sv.Simeona un Sv.Annas pareizticīgo katedrāles pārziņa arhimandrīta Jāņa Sičevska latviešu valodā izteikto sveicienu svētkos pilsētas mērs Andris Rāviņš atļāvās dažus apsveikuma vārdus sacīt krieviski. Nedomāju, ka tādējādi cieta valsts valoda – drīzāk jau otrādi. ◆
