Par to, ka premjerministram Indulim Emsim patīk viss mazais, varēja pārliecināties, kad viņš tikās ar reģionālo izdevumu žurnālistiem un atbildēja uz jautājumu, kas notiek un notiks ar tā saucamo reģionālo reformu.
Par to, ka premjerministram Indulim Emsim patīk viss mazais, varēja pārliecināties, kad viņš tikās ar reģionālo izdevumu žurnālistiem un atbildēja uz jautājumu, kas notiek un notiks ar tā saucamo reģionālo reformu. Vārdi “tā saucamo” apzināti jāliek pēdiņās. Faktiski runa ir par administratīvi teritoriālo visas Latvijas pārdali (pārplānošanu?). Jau kuro gadu, runājot par reģionālo reformu, sarunas virzās it kā vairākās paralēlās dimensijās.
Vispirms atrauti no visa, kas saistīts ar reformas “sāli”, iepriekšējās valdības laikā tikta atsākta pagastu apvienošana novados. Tikpat aktīvi tika grozīts likums un pat radīts jauns pašvaldību likuma projekts. Tikai nedz jaunajā, nedz vecā likuma grozījumos nebija pateikts – kādas funkcijas valsts deleģēs jaunveidotajām pašvaldībām (novadiem), kādi būs to finansēšanas avoti. Pēc novadu veidošanas ir pieklususi loģiski turpināmā administratīvā reforma, beidzot pasakot, kādas būs apriņķu (varbūt tos sauks par lielajiem novadiem?) robežas. Protams, ar visiem no tā izrietošajiem nosacījumiem – norādot, kādas funkcijas, pienākumi un atbildība “gulsies” uz apriņķu (novadu?) vadītāju kamiešiem.
Līdz šim brīdim nav skaidrs, kas tad šos apriņķus (cik?) vadīs. Nav skaidrs, kāds būs to vadības mehānisms. Vai to darīs Rīgas iecelts gubernators ar savu komandu? Varbūt apriņķus vadīs otrā līmeņa tautas vēlēta pašvaldība? Kā redzat, jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Saskaņā ar kādreizējiem plāniem reformai pašlaik bija nepieciešams darboties ar pilniem apgriezieniem. Pagaidām ir pieejama informācija, ka Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ir akceptējusi lēmumu iesniegt izskatīšanai Saeimā grozījumus administratīvi teritoriālās reformas likumā. Atbilstoši valdības deklarācijai paredzēta tikai brīvprātīga novadu veidošana. Piedāvātajā likumprojektā noteikts, ka “(..) vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālā reforma tiek realizēta brīvprātīgi, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai, konsultējoties ar vietējām pašvaldībām un Administratīvi teritoriālās reformas padomi.”
Tiktāl būtu skaidrs. Ja vien kāds konkrēti pateiktu, kāds mūžs gaidāms pašreizējai valdībai. Ja vairākus gadus, ir cerība, ka reforma pavirzīsies uz priekšu tiktāl, lai aiz inerces agri vai vēlu būtu pabeigta. Ja pašreizējā valdība tiek nomainīta jau netālā nākotnē, skaidrs, ka viss pašreiz piedāvātais pēc Latvijā pieņemtās politiskās prakses tiks izmests miskastē. Tāds normālā praksē pieņemts apzīmējums kā politiskā pēctecība šaipusē nav dzirdēts.
Iesniegtais likumprojekts paredz kārtējās konsultācijas par novadu veidošanas projektu, kas savukārt jāiesniedz apstiprināšanai Ministru kabinetā. Rudenī atsāksies sarunu par pagastu apvienošanu otrais raunds. Pirmās kārtas rezultāti liecina, ka veidot novadus, brīvprātīgi apvienojoties, gatavas aptuveni 100 pašvaldību. Apmēram 120 pašvaldību pieļāvušas, ka pie zināmiem nosacījumiem un tikai nepieciešamības gadījumā varētu veidot novadus pēc pašreiz izstrādātā 102 novadu modeļa. Savukārt aptuveni 380 pašvaldību sarunās atzinušas, ka piespiedu kārtā vai brīvprātīgi būtu gatavas veidot tādus novadus, kas atšķirtos no pašreiz pieņemtā 102 novadu modeļa. Aptuveni 120 pašvaldību varētu piekrist veidot novadus visa rajona robežās jeb pēc tā saucamā 33 novadu modeļa. Visbeidzot vairāk nekā 70 pašvaldību nevēlas apvienoties.
Gumijas stiepšana jebkurā gadījumā padziļinās pašreizējo krīzi reformas gaitā. Tā arī nevairos pašvaldību iedzīvotāju vēlmi kaut ko mainīt pašreizējā kārtībā. Neviens jau viņiem saprotamā valodā nav pateicis, kāpēc reforma ir vajadzīga. Varbūt šoreiz būs citādi?
