Kad vardarbība no abstrakta jēdziena kļūst par mūsu ikdienas baismu tiešamību, sabiedrību pārņem panikai līdzīgas konvulsijas.
Kad vardarbība no abstrakta jēdziena kļūst par mūsu ikdienas baismu tiešamību, sabiedrību pārņem panikai līdzīgas konvulsijas. Bet līdzcietībā pret nevainīgajiem upuriem un naidā pret neikdienišķa vardarbības akta īstenotāju ir neiedomājami liela daļa liekulības.
Vardarbība ir kļuvusi par normu. Tā tiek apdziedāta, slavināta un pacelta ideāla kārtā. Nogalināt, nogalināt, nogalināt! Tā ir barība, ko ikdienas liekuļu sabiedrība notiesā ar baudu. Popkornu grauzdami, tūkstošiem topošo personību noskatās ainās, kur tiek griezts, žņaugts, šauts, kārts, izvarots… Paskatieties sejās, kas uzsūc katru sīkāko epizodi un niansi! Asinis neizsauc vairs sašutumu, riebumu vai novēršanos. Asinis ir intriga un vienīgais saturs tūkstošos filmu, ko caur sevi izlaiž mūsu sabiedrība – visu vecumu un slāņu piederīgie.
«Mākslas» filma par 18 gadu vecu maniaku pusotras stundas laikā galvenais varonis «nogrieza» septiņus vienaudžus, ar katru reizi izsmalcinot nogalināšanas veidu. Ar katru reizi upura ciešanas tika paildzinātas, līdz pēdējais mira ar atgrieztu dzimumlocekli, gulēdams savu asiņu lāmā. Visas detaļas – tuvplānā. Laiks starp slepkavošanu tiek aizpildīts ar seksu (kurā grūti izsekot, kas ar ko pārojas, turklāt valda pilnīga demokrātija, tas ir, partneru dzimumam nav nekādas nozīmes), dejām, narkotikām. Vai jūs domājat, ka šāda filma atrodama kādā necilā videonomas punktā? Nē! To demonstrē prestižs Rīgas kinoteātris divas nedēļas pēc kārtas. Afiša vēsta: «aizraujoša filma par jauniešu problēmām; jaunākiem par 16 gadiem filmu skatīties nav ieteicams». Jūs domājat, ka jaunāki par 16 gadiem šo filmu neskatās? Tieši pretēji – tādas lentes interesē tikai šāda vecuma publiku. Mums taču ir brīvais tirgus, liberālisms, un tādēļ kinoteātrim pirmajā vietā ir kase. Turklāt «nav ieteicams» nenozīmē «aizliegts».
Visa veida «produkcija», kas sludina vardarbību, Latvijā ir aizliegta ar likumu. Minētajā gadījumā nepieļaut tiražēt kinoteātros tādu darbu, kas sludina vardarbību, būtu Kultūras ministrijas kompetence. Iepriekšminētās filmas demonstrēšanas laikā kultūras ministra krēslā bija ieslīdzis cilvēks, kuram ir pašam savs kino bizness un kura sievas kundzei pieder kinoteātris. Tā, protams, ir tikai ironiska sakritība. Šādas filmas nav gadījumi, bet ikdiena.
Un ne jau tikai kinoteātri ir vieta, kur rodama atklāta vardarbības sludināšana. Ieskatieties savos televizora ekrānos: no tiem straumēm gāžas trulums, nežēlība, kroplība. Vesels bars seriālu, kas apcer tikai vienu mākslu – mākslu nogalināt. Sabiedrībai ir sveša vardarbība? Nē! Tā ir ikdienas garīgā barība.
Sižets par slepkavu ir sensācija. Vieta, kur notikusi slepkavība – «topā». Ja Čečenijā ķīlniekiem tiek nogrieztas galvas, tad esiet pārliecināts – visos televīzijas kanālos un visos ziņu raidījumos šīs galvas varēsiet vērot vairākas dienas. Ja kāds tiek nogalināts tepat, esiet drošs, ka redzēsiet vismaz asiņu peļķi…
Datortehnoloģijām attīstoties, ikvienam ir dota iespēja ne tikai pasīvi vērot, bet arī kļūt par aktīvo personu imitētā vardarbības aktā. Pavērojiet, ar kādu aizrautību mazais cilvēkbērns nododas datorspēlītei, kurā galvenā darbība ir iznīcināt – pretinieku, lietas, dažnedažādus šausmoņus.
Sabiedrības dehumanizācija ir atbilstoša varas elites attieksmei pret kultūru un izglītību. Garīgi nepilnvērtīgu cilvēku tiražēšana turpināsies, kamēr izglītība un kultūra valstī nebūs prioritāras jomas un kamēr vardarbības sludināšana būs «kases jautājums».
