Ne viens vien bērnībā izmantojis kādu pasaules izziņas metodi. Principā tā ir ļoti vienkārša.
Ne viens vien bērnībā izmantojis kādu pasaules izziņas metodi. Principā tā ir ļoti vienkārša. Klusiņām pastrādā kādu cūcībiņu un paliek stāvēt maliņā, “aiz stūra” vērojot, kā apkārtējie cenšas sadarīto izlabot. Dažbrīd, lūkojoties uz mūsmāju politiķiem, šķiet, ka šādu pasaules izziņas metodi izmanto arī viņi. Balstoties uz sociālo neapmierinātību, nav grūti noorganizēt neapmierināto protesta akciju. Tikai tādā gadījumā jāparedz arī iespējamās sekas.
Pagājušajā nedēļā Jelgavas vārds izskanēja visā Latvijā. Otrdienas rītā nekursēja neviens autobuss. Strādājošie netika uz darbu, skolēni – uz skolu, bet slimnieki – pie ārsta. Neiedziļinoties notikušā patiesajos zemtekstos, tomēr rodas daži acīmredzami jautājumi. Likās, ka šajā brīdī visi, kas savās partiju programmās ir rakstījuši par tādām pamatnostādnēm kā brīvība, vienlīdzība, taisnīgums un solidaritāte, varēja pierādīt, ka nav velti tās izmantojuši. Šis bija brīdis, kad patiesiem sociālā taisnīguma aizstāvjiem vajadzēja iznākt “no ierakumiem”, nevis klusējot vērot, kas notiks. Tagad var teikt, ka šoferi paši nezināja, ko vēlas, ka viņi ir izpildījuši kāda aizmugurē stāvoša režisora gribu. Patiesībā runa ir par politiķu, kas uzdodas par taisnības cīnītājiem, vārdiem un darbiem. Par patiesi sociāli atbildīgu politiku, nevis politikānismu.
Nav noslēpums, ka šķelšanās Latvijas sociāldemokrātu rindās nenotika ideoloģisku pretrunu dēļ. Pretrunas radās partijas vadoņu starpā. Tāpēc programmatiskajās nostādnēs lielas starpības starp Sociāldemokrātisko strādnieku partiju un Sociāldemokrātu savienību nav. Gan viena, gan otra var teikt, ka partijas programmas pamatievirzes ir par strādājošo ekonomiskajām, sociālajām un citām tiesiskajām attiecībām.
Brīdī, kad abu sociāldemokrātisko partiju juridiskā aparāta iespējām vajadzēja sākt darboties ar pilnu spēku, patiesībā tās atgādināja sākumā minēto mazgadīgo blēņdari, kas, izsitis logu, aiz stūra berzē rokas un vēro, kas nu notiks. Troksnis sacelts, redzēs, kā Autobusu parka vadība un pašvaldība ar to tiks galā. Šis bija brīdis, kad vajadzēja pierādīt, ka sociāldemokrātu politika ir patiesi sociāli atbildīga.
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība tik vien spēja, kā paust solidaritāti un atbalstu visiem, kas cīnās par savām sociāli ekonomiskajām tiesībām. Arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieks Egils Baldzēns apliecināja, ka savienība ir gatava sniegt konsultācijas, kā arī nepieciešamības gadījumā būt par samierinātāju starp strīda pusēm. Tādi ir vārdi, bet neredz nekādus darbus. Varbūt Baldzēna kungam ir neērti nostāties pret savas partijas priekšsēdētāju Pēteri Salkazanovu, kas vienlaikus ir Jelgavas Autobusu parka valdes priekšsēdētājs? Viņš tik vien varēja, kā norādīt, ka arodbiedrību savienība Jelgavas notikumos saredz augošu tendenci valsts institūcijām no spēka pozīcijām mazināt arodbiedrības lomu strādājošo aizstāvēšanā. Var arī aizbildināties, ka Latvijas Neatkarīgā transporta arodbiedrība, kuras biedri ir liela daļa Autobusu parka vadītāju, nav Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības locekle.
Nav liela māksla veidot saspringtu situāciju, izmantojot strādājošo neapmierinātību. Daudz lielāka māksla ir prognozēt un novērst sekas. Ja vien mūsu valsts sociāldemokrātus virza patiesi sociāli atbildīga politika.
