Atcerieties, vienā no Latvijas Televīzijas kanāliem «humora» raidījumā rādīja latvju bāleliņus, kas parodēja kaimiņus igauņus. Iespējams, kādam tas likās ļoti smieklīgi.
Atcerieties, vienā no Latvijas Televīzijas kanāliem «humora» raidījumā rādīja latvju bāleliņus, kas parodēja kaimiņus igauņus. Iespējams, kādam tas likās ļoti smieklīgi. Jāteic gan, ka visbiežāk esmu dzirdējis negatīvas atsauksmes. Skatītāji vieba degunus, jo uzskatīja šīs parodijas par klaju bezgaumību.
Nu labi, pasmējāmies par saviem kaimiņiem. Smejoties liekas, ka paši esam baigi «krutie» un pareizie. Tikai tad, kad uzzini, ka izsmietie lēnīgie igauņi izstrādājuši likumprojektu, kas paredz no valsts līdzekļiem maksāt algu vienam no jaundzimušā bērna vecākiem, sākot no bērna dzimšanas brīža līdz 11 mēnešu vecumam, smiekli vairs nenāk. Drīzāk kļūst skumji par mums pašiem, jo acīmredzot neko citu kā vien muļķīgus jokus dzīt neesam spējīgi.
Igaunijas likumprojekts paredz, ka šādas vecāku algas augstākā robeža varētu būt triju vidējo mēnešalgu apmērā, konkrētā summa būs atkarīga no mātes vai tēva darba algas lieluma pēdējā pusgada laikā. Turklāt ģimenē, kurā viens no vecākiem ir bezdarbnieks vai bērna kopšanas atvaļinājumā, tiesības saņemt vecāku algu ir tikai viņam. Savukārt, ja viņš pēc bērna piedzimšanas nolems atsākt strādāt, vecāku algu varēs noformēt uz otra vecāka vārda. Atliek vien piebilst, ka 2003. gada pirmajā ceturksnī vidējā bruto alga Igaunijā bija 6333 kronas jeb 263 lati mēnesī.
Kā jums liekas – vai nākamreiz varēsiet mierīgu sirdi smieties par igauņu puišiem ar lēno domāšanu, ja zināsit, ka viņi par bērniem un vecākiem izrāda rūpes ne vien partiju priekšvēlēšanu programmās, bet arī dzīvē? Mūsu māmiņas un tēvi var tagad pilnībā izbaudīt pašmāju varasvīru rūpes. Protams, likumprojekts vēl nav pieņemts likums. Iespējamas izmaiņas un grozījumi, tomēr šoreiz būtiskākais ir valsts izrādītā attieksme pret problēmu.
Tāpēc jo interesantāk ir palūkoties uz mūsu valstī paveikto. Tā teikt, kādas ir vietējo varasvīru prioritātes. Galu galā izveidota pat īpašu uzdevumu ministrija bērnu un ģimenes lietās. Domājams, ka tieši ministrijas vadītājam un politiskajai partijai, kas viņu deleģējusi šim augstajam postenim, būtu jānāk klajā ar aktīvām iniciatīvām bērnu un ģimenes aizsardzībai. Protams, šim ministram jāstrādā ministru komandā, kurai var būt arī citas prioritātes, turklāt iespējas valdībai kopumā nebūt nav neierobežotas. Tomēr iedzīvotājiem jāredz, ka valdība domā par problēmu kopsakarībās un ka tās politika vērsta uz nākotni, nevis darbība aprobežojas tikai ar fakta konstatāciju, sak, situācija ir, maigi sakot, «čābīga» un esam galīgā «tūtē».
Šajā sakarā lūkojoties uz kaimiņu pusi, redzams, ka par nelabvēlīgās demogrāfiskās situācijas uzlabošanu ir domāts vispirms tieši konceptuāli, jo, pieņemot šādu likumu, valsts skaidri norāda savu prioritāti reāli, nevis tikai vārdos vai pirmsvēlēšanu lozungos.
Protams, Latvijā speciāli izveidotās ministrijas ierēdņi nav visu laiku sēdējuši klēpī saliktām rokām. Ir bijušas likumdošanas iniciatīvas. Izstrādāta pat Valsts programma bērna un ģimenes stāvokļa uzlabošanai 2003. gadam, priekšlikumi grozījumiem, kam būtu jānoteic, ka jaunā paaudze vairs avīžu kioskos nevarēs ieraudzīt kādu piedauzīgi (ne-)apģērbtu ķermeni. Bet kā pārmetums valdībai stāv jūnija vidū neatbalstītie pabalsta palielinājumi aizbildnim bērna uzturēšanai un bērna piedzimšanas gadījumā. Arī tā ir valsts attieksme darbos, ne vairs tikai vārdos.
