Dejošanu līdz ar vārdu Siārai Vīgantei jau šūpulī ielikuši vecāki, un to pavada mīļi cilvēki, brīži vienatnē, jūra, ūdeņi un vējš
Siārai turpinās ikdiena «Jundā» – gan mazo bērnu pulciņā, gan ar līnijdejotājām –, taču faktu, ka 1993. gadā viņa ieguva Zemgales Zeltenes titulu, nesen atmiņā atsauca sakritība, ka skolēnu dziesmu svētkos Zemgales pūtēju orķestru kopējais defilē uznāciens, kura horeogrāfe bija Siāra Vīgante, notika, skanot Agra Celma skaņdarbam «Nerātnā zeltene».«Celms smējās, ka to skaņdarbu esot man uzrakstījis,» uzjautrinās Siāra. «Gadās būt nerātnai, kaut arī reti, biežāk esmu rāma un mierīga. Bet man patīk būt nerātnai.»Atceroties nu jau pagātnē aizgājušo konkursu «Zemgales Zeltene», kura idejas autors un iedvesmotājs bija žurnālists un režisors Guntis Krūmiņš, tagadējā divu bērnu māmiņa pauž, ka izjūt tā trūkumu. «Tas tomēr nebija skaistumkonkurss, tajā meitenes apliecināja savu talantu un prasmes,» atceras Siāra, priecādamās, ka zelteņu konkursi notika sirsnīgā un mājīgā atmosfērā, bez «princešu parādes» imitēšanas.Dzīve dejas varāOrķestra defilē Siāras darbu listē ir jau piecus gadus. «Sāku ar Jelgavas 4. vidusskolas orķestri. Kad nāca svētki, izrādījās, ka Zemgalē bijām vienīgais defilējošais orķestris. Tad diezgan pašsaprotami kļuvu par Zemgales horeogrāfi un apbraukāju visus orķestrus Zemgalē. Meitenes svētku programmā bija manas dejotājas. Man bija viegli strādāt, jo tas sasaucas ar līnijdejām grupā, kur veido zīmējumus un rakstus.»Septembra vidū Siārai jābrauc uz Skotiju, kur būs viens no starptautisko līnijdeju sacensību posmiem. Tomēr svarīgāka ir pati deja. «Kad cilvēks ir laimīgs, viņš dejo. Jādejo arī tad, kad cilvēks kļūst dusmīgs. Man dejošana ļoti palīdz, noņem stresu. Gadās grūtāki soļi, kas izpildāmi uz vietas, tad ir jauki tos mācīties, pat virtuvē traukus mazgājot. Tie, kas dejo, mazāk slimo,» uzskata Siāra un, tēlojot nospļaušanos trīs reizes, secina, ka tiešām ļoti sen neesot slimojusi.Prom no lielpilsētāmSkaitliski lielās Jelgavas apmēriem tik rāmā un klusā vide Zemgales līdzenumā Siārai ir ļoti tuva, kaut saknēs viņa ir Saldū dzimusi kurzemniece, kas par jelgavnieci kļuvusi divu gadu vecumā. Apvienojot kurzemnieces straujumu un zemgalietes pacietību, aizrautīgā dejotāja mīl šejienes mieru, tajā smeļoties harmoniju pašas ikdienai. Viņai vispār nepatīkot lielpilsētas, viņa nekad nav vēlējusies strādāt Rīgā.Dejošana Siāru pavada kopš bērnības, kad sākusi apgūt tautas dejas, vēlāk arī sporta dejas. Nē, patiesībā dejošana viņai ielikta jau šūpulī. Mamma savulaik ļoti jūsmojusi par indiešu filmām, kurās kādai varonei bijis vārds Siāra. Vēloties, lai pašu meita tāpat dziedātu un dejotu, nokristījuši viņu par Siāru. «Liktenīgi, ka tā arī noticis – visu mūžu dziedu un dejoju,» saka neparastā vārda nesēja. «Man pašai arī šis vārds patīk, tāpēc esmu pateicīga vecākiem. Man ir sajūta, ka kaut kādā mērā vārds mani ir veidojis.»Saruna gan ir tālu no dejas, tā rit rāmi un klusi, un Siāra, pārsvarā būdama domīga, vien brīžiem skaļāk iesmejas. Uz līnijdejām viņu pamudinājusi mīlestība uz kantrimūziku un apstākļu sakritība.«Kad strādāju Ozolniekos ar dziedošo bērnu grupiņu, turp braukāja Iveta Kalniņa [tagad jau divkārtēja pasaules čempione līnijdejās – red.] mācīt līnijdejas. Tā bija gan iespēja, gan lieliska izdevība sākt pašai,» atceras Siāra. «Domāju, iekšēji tas sākās vēl agrāk, jo kopš bērnības man ļoti patīk kantrimūzika.»Vēja meita pie ūdensSaistībā ar savu vārdu Siāra dažkārt iedomājusies, ka jāpamēģina apgūt kādu indiešu deju, taču līdz šim to nav īstenojusi. Kas zina, varbūt tāpēc, ka savā būtībā viņa nav tik tuva indiešu dejas ugunīgumam. Runājot par filosofiskajiem dabas pirmelementiem – uguni, ūdeni, zemi un gaisu –, Siāra izvēlas ūdeni. «Ūdens man ļoti tuvs. Jūra ļoti patīk. Būt pie jūras. Ūdens, manuprāt, cilvēkam dod spēku. Pat nevajag tam pieskarties. Pasēdi, pastaigājies jūras krastā un jūti ienākam jaunus spēkus, kas sakārto un harmonizē.» Viņa labprāt sevi asociē ar vēja meitu ūdens tuvumā. Vēja glāsti ir patīkami neatkarīgi no to spēka. Taču negaisu labāk izbaudīt aiz aizvērta loga.Tikpat nepieciešama Siārai ir iespēja pabūt vienatnē. «To izbaudu arī tad, kad sanāk braukt kādu garāku gabaliņu vienai mašīnā. Tad ieslēdzu mūziku un jūtos savā pasaulītē, projām no visiem. Tomēr neesmu vientuļniece, patīk būt kopā arī ar foršiem cilvēkiem. Vispār vienatni neizdodas izbaudīt bieži, bet esmu iemācījusies sakārtot darba un mājās ritmu tā, ka atliek laiks arī sev.»«Mans mīļākais gadalaiks ir pavasaris. Kad viss mostas, apkārt smaržas, kas reibina. Laikam esmu liela romantiķe,» smejot secina Siāra, taču vācu seriālus gan neskatās, jo uzskata, ka tā būtu laika izniekošana. «Pavasarī gadās, ka var zaudēt arī galvu, taču ne saprātu,» viņa smaida.Mēdz teikt, ka, uzrunājot sievieti, esot jāuzmanās no frāzes: «Sen neesi redzēta, bet joprojām lieliski izskaties.» Siāra sadzird vien beigas, jo sievišķīgi patīk, ka novērtē izskatu, taču vārdi «sen» vai «joprojām» viņu nesatraucot.«Par gadiem nedomāju. Man ikdienā apkārt ir cilvēki, kas nemitīgi liek justies jaunai. Ar mazajiem bērniņiem strādājot, jātēlo zaķi, lāči, jāmet kūleņi, tas novērš jebkādas pārdomas par vecumu. Kaut arī kaut kur eksistē tieksme vienmēr būt jaunai, man svarīgāk ir labi justies. Es mīlu un cienu cilvēkus, kas man ir apkārt, un viņi man ir svarīgi. Ar viņiem jūtos novērtēta. Vissvarīgākās lietiņas man ir mīlestība, cieņa un sapratne.»Domas pārņem un iespaidoDzīvē kādam zaudējumam arī jābūt, lai tā būtu bagātāka un interesantāka, uzskata Siāra un piebilst: «Es cenšos domāt, ka ir labi, un patiesībā man tiešām ir labi. Nepatīkamo cenšos nelaist klāt. Pieļauju, ka domām ir spēja materializēties. Varbūt ne uzreiz, bet tas notiek pēc kāda laika.» Kavējoties pie domu materializēšanās, Siāra secina, ka izdevies piepildīt vairākus sapņus. Ne tikai no bērnības. «Piemēram, kad sāku pie Ivetas līnijdejas mācīties, viņa stāstīja par sacensībām, kurās es vēlējos kādreiz piedalīties. Arī to īstenoju. Kādreiz sapņoju, ka man būs divi bērni, un tā arī ir. Tieši, kā gribēju, – puisītis un meitiņa.»
