Mūsdienās, kad demogrāfiskā līkne spītīgi liecas arvien, arvien uz leju, ar zobiem un nagiem jācīnās par katru jaundzimušo. 2010. gadā perinatālās (periods no 22. grūtniecības nedēļas līdz septiņām dienām pēc bērna dzimšanas) mirstības rādītāji Latvijā bija 8,2 gadījumi uz tūkstoš jaundzimušajiem jeb 157 miruši bērni. Igaunijā tie bija 5,8, bet Lietuvā – 6,5 gadījumi. Savukārt pērn Latvijā šis rādītājs ir paaugstinājies līdz 9,3 mirušiem zīdaiņiem no katriem tūkstoš piedzimušajiem. Mēs neesam tik bagāti, lai atļautos, ka bērni mirst, tā īsti savu dzīvi nemaz nesākuši. Šonedēļ plašāka auditorija tika iepazīstināta ar pētījumu «Izglābsim 100 bērnus», kurā skaidroti augstās perinatālās mirstības iemesli Latvijā. Secināts, ka jau grūtnieču aprūpē pastāv būtiskas atšķirības starp lielajām pilsētām un novadiem. Tas likumsakarīgi ietekmē arī zīdaiņu mirstību. Mediķu secinājumi biedē – topošās māmiņas nestājas uzskaitē, viņām nav pieejami izmeklējumi, kas noved līdz savlaicīgi neatklātām problēmām, kuru dēļ mazulis mirst, vēl nepiedzimis, vai arī pēc dzemdībām neizdzīvo. Izrādās, viskritiskākā situācija ir Saldus novadā, kur, rēķinot pēc mātes dzīvesvietas, iespēja nomirt mazulim ir četras reizes lielāka nekā bērniem citur Latvijā. Līdzīgi ir arī citur laukos, kur laikus stāties grūtnieču uzskaitē topošajām māmiņām liedz gan finansiālas problēmas, gan transporta trūkums, lai nokļūtu līdz ārstiem pilsētā. Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācija rosina lauku pašvaldībām ļaut grūtnieces pie ārsta un uz ultrasonogrāfijas izmeklējumiem vest ar skolēnu pārvadāšanai paredzētajiem autobusiem. Taču nez vai pustukšu autobusu dzīt uz pilsētu būtu prātīgākais. Varbūt tā varētu būt kāda no novada automašīnām, kas tik kuplā skaitā tiek iegādātas sociālām un citām vajadzībām, bet nereti pat darbdienās nostāv neizmantotas pie pašvaldības darbinieku privātmāju namdurvīm?
