Vari Klausītāju kultūras cilvēku aprindās pazīst daudzi – gan mūziķi, gan aktieri –, jo viņš spēlē baritona saksofonu Raita Ašmaņa bigbendā, darbojas Jelgavas Jaunajā teātrī un Studentu teātrī.
Vari Klausītāju kultūras cilvēku aprindās pazīst daudzi – gan mūziķi, gan aktieri –, jo viņš spēlē baritona saksofonu Raita Ašmaņa bigbendā, darbojas Jelgavas Jaunajā teātrī un Studentu teātrī. Strādā Mūzikas skolā, mācās Kultūras akadēmijā maģistrantūrā. Bija
iesaistījies arī Senās mūzikas festivāla organizēšanā. Taču šoreiz nevis par Vara paveiktajiem un iecerētajiem darbiem, bet gan par viņa izjūtām, attieksmi pret lietām un pret vērtībām, kas ir ap mums.
Kas tu gribēji būt bērnībā?
– Bērnībā es gāju uz mūzikas skolu un zīmēšanas pulciņu, tāpēc man ir grūti pateikt, par ko es gribēju kļūt.
Varbūt par policistu vai kosmonautu?
– Ne milicis, ne lidotājs noteikti negribēju būt. Mani interesēja darbs kā tāds, nevis spīdīgas pogas un uzpleči – darba ārējā forma.
Tu biji paklausīgs bērns?
– Atceros dažas reizes, kad nebiju gan īpaši paklausīgs.
Vai tev patika mācīties mūzikas skolā?
– Man Mūzikas vidusskolā bija kāds ļoti labs pedagogs, pie kura mācoties sāku apzināties, ko es daru mūzikā. Pirms tam tas bija mazāk apzināti. Tā vienkārši bija jābūt, un viss. Jāsaka liels paldies pedagogam Puķītim, kurš iemācīja mūzikas pamatus, un vecākiem, kuriem pateicoties neblandījos apkārt.
Kad pēc astotās klases beigšanas visi klasesbiedri domāja, ko darīt tālāk, man šāda jautājuma vispār nebija: es uzreiz zināju, kur gribu mācīties – Mūzikas vidusskolā (tagad Mūzikas koledža). Ja nebūtu pirms tam beidzis Mūzikas skolu, visticamāk būtu mācījies tālāk kaut ko saistībā ar radiotehniku.
Tātad faktiski tu jau zināji, ka savu nākotni gribēsi saistīt ar mūziku?
– Nezinu. Pirmajā klasītē Mūzikas skolā es spēlēju vijoli un ar savu spēli tā satriecu pedagogus, ka mani vienkārši izmeta. Tā nu iznāca, ka mana izglītība ir saistīta ar mūziku – Mūzikas skola, vidusskola, pēc tam Mūzikas akadēmija.
Tu esi mērķtiecīgs cilvēks?
– Jā.
Vienmēr piepildi izvirzītos mērķus?
– Nē.
Tie ir augsti mērķi?
– Jā.
Kāpēc tādus izvirzi, ja nepiepildi?
– Lai būtu mērķtiecīgs.
Tas ir svarīgi?
– Tas ir svarīgi tāpēc, lai cilvēks savā attīstībā nestāvētu uz vietas. Patiesībā es nepiepildu mazos mērķīšus, bet lielo mērķi es nevaru būt piepildījis, jo vēl neesmu beidzis dzīvot.
Lielais mērķis ir beigt dzīvot?
– Labi beigt dzīvot.
Kā tas būtu?
– Cilvēks dzīvojot var slikti justies, bet es jūtos labi. Tas ir forši, ja esi dzīvojis labi.
Tad jau tomēr kādu daļu mērķu arī piepildi?
– Jā, protams. Lai cilvēks justos labi, viņam ir jācenšas darīt labu citiem, pēc tam to var atgūt atpakaļ. Bet tas taču nav nekas jauns jau latviešu dainās un pasakās tas ir pamatprincips.
Tici tam, ka viss, kas notiek, ir uz labu?
– Jā.
Ir jau arī otrs variants – ka viss notiek uz sliktu, vai ne?
– Nē, tā nav. To var redzēt visā, kas notiek apkārt.
Sliktos notikumus es nevērtēju attiecībā uz sevi. Labas lietas beidzas labi, bet sliktās slikti. Sliktās lietas vienkārši izbeidzas, ja tā var teikt, apēd pašas sevi, un tas ir uz labu.
Vai tu viegli saproties ar cilvēkiem?
– Es domāju, ka jā. Parasti ar cilvēkiem kontaktējos, ja ir uzdevums, vajadzība to darīt. Pilnībā iespējams, ka to uzdevumu pēkšņi izvirzu es pats. Katrā ziņā es ar cilvēkiem nekontaktējos «pa tukšo». Man vienmēr ir iemesls, kapēc eju pie cilvēkiem, un tas dod pozitīvu rezultātu.
Nemēdz ar cilvēkiem parunāties vienkārši tāpat?
– Ja jūtu, ka gribas ar kādu parunāties, es to daru. Tas ir mans uzdevums.
Bet man nepatīk daudz pļāpāt, to sapratu jau bērnībā. Kad daudz runā, daudz arī kļūdās. Lietas, par kurām runā, bieži izrādās citādas, nekā runājot šķitis, tā arī rodas kļūdas.
Bieži kļūdies?
– Es nezinu, vai uzskatu, ka kļūdos. Drīzāk tā ir mācīšanās. Tu centies izpildīt kādu uzdevumu un redzi, ka viss notiek citādi nekā paredzēts. No tā iegūsti zināšanas. Var jau būt, ka to var arī saukt par kļūdīšanos. Es nekad necenšos personificēt lietas, kuras nevaru ietekmēt, tāpēc kļūdīšanos cenšos īpaši nepārdzīvot.
Ja saproti, ka esi rīkojies nepareizi, vai centies to labot?
– Jā, es cenšos vērst to par labu, bet ne par katru cenu. Bieži vien jau nevar vairs neko izdarīt, tikai aiziet un atvainoties, un pateikt, ka tā nebija iecerēts.
Tev pašam ir svarīgi, lai atvainojas?
– Atvainoties var ļoti dažādi – ar vārdiem, ar rīcību. Ir jau arī ļoti dažādi cilvēki: citam vārdos atvainoties ir kļuvis gandrīz par profesiju, citam to vārdos izdarīt varbūt ir varoņdarbs. Atvainoties varbūt ir tikpat svarīgi, kā pateikt kādam paldies.
Sevi uzskati par sabiedrisku cilvēku?
– Jā. Kaut gan, ja tā padomā, nemaz tik ļoti daudz sabiedrībā neuzturos.
Sabiedrisks cilvēks varētu būt tāds, kas lielāko diennakts daļu pavada ļaudīs. Es tomēr daudz laika pavadu viens. Bet man nav problēmu būt sabiedrībā.
Tev ir daudz draugu?
– Droši vien, jā. Parasti cilvēki tā lepni saka: «Īsti draugi man ir daži!» Nebūšu izņēmums – arī es tā varu apgalvot.
Kas draugiem būtu jāizdara, lai viņi vairs nebūtu tavi draugi?
– Tad viņiem ļoti pārliecinoši vajadzētu rīkoties, nezinu, vai viņi tā varētu izdarīt.
Vai uzticies saviem draugiem?
– Ne tikai draugiem. Es ticu cilvēkiem.
Vai nemēdz būt gadījumi, kad tavu uzticēšanos pieviļ?
– Jā, tā mēdz būt. Bet varbūt pie tā vainīgs esmu pats, nevis tas cilvēks, jo uzticēju kaut ko tādu, ar ko viņš netiek galā.
Ir uzskats, ka cilvēki draugus iegūst tikai bērnībā un skolas gados, pēc tam vairs ne, kā tu domā?
– Nē, es tā noteikti nedomāju. Man ir draugi arī no vēlāka laika.
Ko tu dari, kad esi viens?
– Cenšos kaut ko gūt un iemācīties, piemēram, lasu grāmatas.
