Neatkarīgi no maka biezuma un rievu skaita smadzenēs visiem mums zemāk par nabu ir mēsli.
Neatkarīgi no maka biezuma un rievu skaita smadzenēs visiem mums zemāk par nabu ir mēsli. To daudzums atkarīgs tikai no vēdera izmēriem. Un neatkarīgi no gribas mūsu grēcīgās miesas kādreiz mēslos šo zemi, vai kādu mēslainē vēlamies redzēt agrāk par sevi, vai ne.
Piecdesmito gadu beigās es kalpoju par altārzēnu kādā katoļu draudzē un loloju sapni kļūt par priesteri. Taču aizvadītais laiks, vide un apstākļi mani padarījusi par skeptiķi. Šos biogrāfijas faktus pieminēju tāpēc, ka man ir pietiekami daudz iemeslu ienīst nebūtībā aizgājušo iekārtu, kaut gan vēlāk teikšu diezgan skarbus vārdus par mūsu tagadni.
Es ienācu šajā augstajā Saeimas namā kā sakrālā ēkā, tāpat kā bērnībā naivi ticēdams, ka liktenis mani novedis vietā, kur top Latvijas valsts nākotne, un lepodamies, ka nu arī es esmu šiem procesiem piederīgs. Taču pēc gada atrašanās zem šī jumta man iznāk dzirdēt tādas lietas, saņemt tādu informāciju, ka mute paliek vaļā no pārsteiguma, ka kaut kas tāds pasaulē vispār mēdz notikt. Aizgāju pie bikts, bet arī tā neatpestīja
no neķītrību nastas, kas man
kļuvusi zināma. Jutos pazemots, ka šis kaunpilnais «noslēpums»
ir jānes sev visur līdzi, ka līdztekus man nepazīstamiem cilvēkiem šajos notikumos figurē arī valstsvīri un citas augstas amatpersonas, bet mēs uzvedamies kā strausi, bāzdami galvu smiltīs un klusējot.
Jā, es arī esmu dzirdējis pieminam jau nosauktos un daudzus citus uzvārdus un šodien nožēloju, ka esmu bijis gļēvs. Mani tirdīja žurnālisti, kolēģi, paziņas. Dažkārt uzdeva jautājumus par konkrētiem cilvēkiem. Pats paradoksālākais, ka viņi ir tie paši, kas pieminēti komisijas materiālos. Un katru reizi man iedzimtās kautrības dēļ bija jānolaiž skatiens uz savu apavu purngaliem, jo melot acīs skatīdamies vēl neesmu iemācījies. Es uzteicu un apbrīnoju frakcijas biedra Jāņa Ādamsona drosmi un uzdrīkstēšanos, kas manu smago slogu ir padarījusi manāmi vieglāku. Vismaz savas pilsētas sirmajam profesoram es beidzot, droši acīs skatoties, varēšu atbildēt: jā, jā, arī viņš.
Ažiotāža un varenais pretspiediens komisijas darbam tikai apstiprina, ka tā ir uz pareizā ceļa. Krāšņie epiteti un fantastiski murgainie pretargumenti lai paliek to sacerētāju ziņā. Viņu autortiesības es negrasos apstrīdēt. Bērnu tiesību problēmas mūsu komisijai ir centrālais jautājums, un, Dievs, piedod tiem, kas apgalvo pretējo. Piedodiet, Bērziņa kungs, jo Jūs esat galvenais šīs jomas speciālists starp mums. Piedodiet, Prēdeles kundze, ka Jums kaut kas tāds ir jāuzklausa. Jūs esat gaišs un garīgi bagāts cilvēks, Aīda, un Jums samelot būtu ļoti grūti. Tālab man pilnīgi skaidrs, kāpēc kāds jaunais cilvēks savu sirdi gribēja atvieglot tieši Jums. Man gribas ticēt katram viņa vārdam. Lai paliek spēkā grēksūdzes noslēpums un Satversmes 31. pants, es darīšu zināmu tikai vienu detaļu. «Honorārs», ko šis nepilngadīgais jauneklis saņēma par savu pakalpojumu, ir pietiekami liels, lai nebūtu pa kabatai «ierindas homoseksuālistiem». Piedodiet, Helēna, ka Jūsu maigajai un jūtīgajai dvēselei bijis jāsaskaras ar šo zaņķi un vēl jāsaņem pārmetumi par to. Piedosim visi un mēģināsim izturēt. Mums ir daudz darāmā.
Nosaukšu vēl trīs uzvārdus. Jānis Lagzdiņš, Rīgas Domes Satiksmes departamenta kontroles dienesta priekšnieks; Henriks Danusevičs, Latvijas Tirgotāju asociācijas priekšsēdētājs, un Juris Vecvagars, SWH medicīnas centra galvenais ārsts. Ne mazāk cienījami cilvēki kā Ādamsona minētie. Paldies Dievam, viņiem ar pedofilijas skandālu nav nekādu sakaru. 7. Saeimas vēlēšanu dokumentos viņu kā deputātu kandidātu uzvārdiem pretim ir ierakstīts: «SAB TSDC rīcībā ir ziņas, ka viņš varētu būt sadarbojies ar VDK kā šā dienesta aģents.» Nezin kāpēc pēc šo ierakstu publiskošanas neviens cits citu par nelieti nesauca, dūres nevicināja, kārties un badoties netaisījās. Kāpēc tāda nekonsekvence? Kur tad te ir nevainības prezumpcija? Vai tad tas nav apvainojums vēl nopietnākā noziegumā? Franči daļu savu kolaboracionistu pēc Otrā pasaules kara giljotinēja. Latvijas jaunais krimināllikums par bērnu seksuālo izmantošanu paredz brīvības atņemšanu uz laiku mazāku par 10 gadiem, bet homoseksuālismu vispār neatzīst par noziedzīgu.
Iepriekšējā plenārsēdē principiāli atbalstījām «čekas maisu» atvēršanu un to satura publicēšanu. Ar to mēs nodevām tur minēto cilvēku nodarījumus izvērtēt visai tautai. Kāpēc citā gadījumā savus iedzīvotājus uzskatām par nekompetentiem? Darīsim tāpat un vienkārši publicēsim komisijas savākto materiālu saturu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka sabiedrībai ir vairāk informācijas nekā visām Saeimas komisijām kopā.
Uzticēsimies saviem pilsoņiem arī morāles un goda jautājumos. Ja sabiedrībai ir pieņemams homoseksuālisms, lai notiek – atļausim viendzimuma laulības, izdarīsim izmaiņas ceremoniju protokolos, pieļaujot šo «dzīvesbiedru» piedalīšanos arī diplomātiskajās pieņemšanās utt. Bet tikai tiktāl, iekams tas neskar vardarbību un sevi apzināt nespējīgas personas, kādi bez šaubām ir zināmu vecumu nesasnieguši cilvēki.
Taču atgriezīsimies pie «čekas maisiem» un pedofilijas komisijas materiāliem. Ne vienu, ne otru saturs nedz kvalificē tur minēto personu nodarījumus, nedz izvirza kādam apsūdzību, nedz kādu tiesā. Šķiet, ka neko tādu nav izdarījušas arī šiem nolūkiem radītas un pilnvarotas iestādes, bet, ja mēģinājums bijis, tad tas ir cietis neveiksmi. Mums joprojām ir tikai viens «čekas» aģents, kuram nepietrūka drosmes pašam atzīties. Nav šaubu, ka mums būs tikai daži pedofili un bērnu pornoidustrijas veidotāji, kas vieni paši būs paveduši tūkstošiem nepilngadīgo un izpletuši savu darbību gandrīz vai pa visu pasauli. Viņiem nebūs ne pašmāju pasūtītāju, ne pasniedzēju, ne izmantotāju, jo tādi netiek pat meklēti. Vēl trakāk, prokuratūra līdz šim bija sarūgtināta, ka viņiem tādu jautājumu vispār uzdod un problēmu izvirza. Vai mūsu valstī vispār ir kāda visās detaļās atklāta noziedzīga avantūra un notiesāts tās īstenais organizētājs un iedvesmotājs?
Es negrasos kaut ko procesuāli nostiprināt, nedz kvalificēt kāda nodarījumus vai apsūdzēt. Tas nav ne mans, ne komisijas uzdevums. Izlasiet uzmanīgi tās nosaukumu un iegaumējiet vismaz divus vārdus: «.. lai noskaidrotu.. saistību..»! Man neko vairāk nevajag likt galdā. Komisijas uzdevumu griezumā mans personiskais un cilvēciskais verdikts ir gatavs. Vainīgs. Man pietiek ar gluži tādu pašu argumentāciju kā TSDC secinājumā tūkstošu cilvēku lietās – «varētu būt».
Šeit un citos pietiekami augstos līmeņos šo notikumu sakarā tiek daiļskanīgi locīts vārds «nelietība». Tā kā tas nav juridisks termins, bet ētiska kategorija, es atļaušos izvirzīt savu apsūdzību šā jēdziena kontekstā. No šīs tribīnes jau tika izteikti vārdi: es apsūdzu. Tad, lūk, arī es apsūdzu. Apsūdzu nelietībā. Es neaicinu uz apsūdzēto sola ne Jāni, ne Pēteri, ne Andri. Es apsūdzu mūsu nelietīgo politisko kursu. Lai nebūtu pārpratumu, uzreiz paskaidroju, ka esmu vienisprātis ar tā stratēģiskajiem mērķiem: virzību uz ES, NATO un citām prioritātēm, kas tajā izvirzītas. Es tikai nevaru piekrist metodēm, ar kādām tos gribam sasniegt. Manuprāt, visnelietīgākā nekrietnība ir absolūti lielākā tautas vairuma novešana līdz ubaga spieķim. Piekrītu, ka mēs nevarējām nemainītā formā saglabāt smagās industrijas uzņēmumus un daudzus citus bijušās impērijas monstrus. Bet es neticu, ka to visu vajadzēja sagraut, iznīcināt, piesavināties un pārdot. Piekrītu, ka mums bija vajadzīga nopietna agrāra reforma, bet neticu, ka šajā nolūkā vispirms bija jāiznīcina laukos radītā lielražošana. Man šķiet, ka liberālā politika uz Latvijas piemēra pašreiz piedzīvo savu grandiozāko fiasko. Tā droši vien varēja būt par galveno virzošo spēku dažādu feodālo palieku likvidācijas procesā tuvākā vai tālākā pagātnē. Bet nu ir pilnīgi skaidrs, ka tā nevar tikt likta par pamatu pārejas posmam no totāli sabiedriskotas saimniekošanas formas uz brīvā tirgus attiecībām. Pie mums liberālisms ir pārvērties par nekontrolētu visatļautību un totālu patvaļu. Mēs parlamentā izdodam likumus, kurus reti kāds pilda. Izpildvara gudro, kā labāk dažādu grupējumu interesēs sadalīt ietekmes zonas visas tautas radītā kopprodukta privatizācijas procesā. Tiesu vara piemēro nesaprotami zemas sankcijas noziedzniekiem un ar apšaubāmu motivāciju groza drošības līdzekļus aizturētiem recidīvistiem. Ceturtā vara? Pašreiz tā, manuprāt, ir visneatkarīgākā un tomēr rīkojas dažādi. Galvenokārt tā, lai rakstītais vai teiktais vārds skanētu pēc principa: «Kas maksā, tas pasūta mūziku.» Un ar to arī esmu nonācis pie atziņas, kura vara tad ir noteicošā mūsu valstī. Tā ir neviena cita kā piektā un visus aptverošā vara – naudas vara.
Ko darīt mums, kas esam nolikti šo neķītrību priekšā? Es aicinu pagarināt komisijas darbu, lai sakārtotu tās materiālus un sagatavotu tos publiskošanai. Uzvārdus galdā! Bez izņēmuma visus, kurš kaut reizi tajos pieminēts, gluži tāpat kā «čekas maisu» gadījumā.
Runa nolasīta 24. februāra Saeimas plenārsēdē
