Ejot gar kādreizējo lauku sporta biedrības mājvietu, Jāni Kļaviņu pārņem nostalģiskas izjūtas.
«Vārpa» bija mans mūža aicinājums, un ar to saistās labākās atmiņas,» atzīst lauku sporta biedrības Jelgavas organizācijas vadītāja amatā trīs gadu desmitus sabijušais Jānis Kļaviņš. Kopš 2000. gada viņš pārzina sporta jomu Vircavā un rīt novada Sporta svētkos uzņems ap pustūkstoti viesu no visiem pagastiem.Tradīcijas ziņā turpinot savulaik «Vārpas» rīkotās rajona sporta spēles, gadskārtējais pasākums no cīņas par punktiem laukumā, metriem tāllēkšanas bedrē un sekundēm skrejceliņā nu vairāk izvērties par aktīvas atpūtas dienu. «Laiki mainījušies, cilvēkiem daudz vairāk citu piedāvājumu,» ar rāmu smaidu secina ilggadējais sporta darbinieks, nevēlēdamies ne salīdzināt, ne kritizēt. Vien piebilst, ka atšķirības fokusējušās jau pašā nosaukumā: toreizējo spēļu vietā tagad svētki – ar jautrām sacensībām kā lieliem, tā maziem. Taču sporta bāze būs gatava uzņemt arī nopietnākus censoņus. «Hallē spēlēs florbolisti, ārā volejbolisti, spēkosies virves vilcēji,» Kļaviņš stāsta, ka pasākumam sagādātas jaunas bumbas, volejbola tīkli un cits inventārs. «Stadionā jaunus solus uztaisījām, elektrību ievilkām. Gatavojāmies arī pirmoreiz pēc 12 gadiem hallē grīdas krāsu atjaunot, bet to tomēr varēs darīt tikai pēc florbola sacensībām, kas pamatīgi padeldē segumu,» spriež Vircavas sporta šefs. Halli viņš savā pārziņā saņēmis tikko uzceltu. «Telpas tukšas, divas trīs bumbas, stadiona vietā – zaļa pļava un sabrucis šķūnītis. Pagasta vadītājam teicu: mums jāuzņemas sarīkot rajona sporta spēles, tad arī ātrāk savu bāzi sakārtosim. Pierunāju, un pēc diviem gadiem Vircavā jau uzņēmām spēļu dalībniekus,» atceras Kļaviņš.Ar basketbolu sirdīKamēr citās jomās «funkcionārus» skeptiski mēdz šķirt no «īstajiem» darītājiem, sporta organizētāji pārsvarā nākuši no tiem pašiem stadioniem un spēļu laukumiem. Protams, ne vienmēr veiksmīgs sportists kļūst par labu rīkotāju, bet Kļaviņa ilgais stāžs «Vārpā» un viņa laikā lauku sporta spēlēs gūtās jelgavnieku godalgas liecina, ka šis ir tas gadījums.«Būdams lauku zēns no Skultes, līdz septītajai klasei vairāk spēlēju volejbolu. Pārsvarā jau to vien tur varēja darīt, lai gan sporta stundās un skolu sacensībās, kā toreiz bija pieņemts, nodarbojāmies ar visu ko. Lēcu tālumā un augstumā, braucu ar riteni, granātas mešanā mans rekords ilgi bija nepārspēts. Un, reku, vēl rajona sporta spēlēs Ozolniekos šķēpu aizmetu 47 metrus,» arī sarunas doma no skolas laika «aizlidinās» dažus desmitus gadu uz priekšu. Bet pa vidu vēl ir daudz nozīmīgu pieturas punktu.«Pēc septītās klases aizgāju uz tehnisko skolu Rīgā un sāku meklēt, kur varētu spēlēt volejbolu. Tā arī Kronvalda bulvārī aizmaldījos līdz sporta biedrības «Spartaks» laukumiem. «Ko, puisīt, skaties?» man jautā kāds onkulis. «Gribētu volejbolu.» «Volejbola nav, bet ir basketbols,» tā viņš. Bet šis «viņš» bija Alfrēds Krauklis. Un es sāku apgūt groza bumbu. Sākumā tā krita ārā no rokām, biju līdz asarām, bet viņš: «Neuztraucies, gan tiksim galā!». Pamazām tiku arī. Un armijas dienestu jau pavadīju ASK basketbola komandā. Rīta rosme, divas trīs reizes dienā treniņi, sacensības. Bijām vairākkārtēji Latvijas čempioni, bet kā savu lielāko panākumu atceros uzvaru Baltijas kara apgabala čempionātā Kaļiņingradā. Finālspēlē trīs sekundes pirms beigām vēl bijām zaudētājos, tad man Juris Naudžuns iedeva piespēli, metu un – iemetu. Kādus 25 punktus tajā spēlē biju sametis, un mūs, divus cilvēkus no komandas, pat savienības izlasē ierakstīja. Bet uz spēlēm, kas vēlāk bija paredzētas ar ASV izlasi, tomēr neizsauca.Groza bumba palīdz iedzīvotiesPēc armijas Jānis atnācis uz Jelgavu, kur pirms tam ieprecējusies māsa. Sācis strādāt tagadējā «Latvenergo» par sporta darba organizatoru un līdztekus spēlējis basketbolu. Vispirms pāris gadus Lauksaimniecības akadēmijā, tad komanda uztaisīta Dienvidu elektriskajos tīklos jeb «detos», pēc tam «Lauktehnikā». Visbeidzot materiāla atbalsta meklējumos sākusies sadarbība ar SCO. Zem SCO jumta Jelgavas komanda kļuvusi arī par Latvijas čempioni. Gan jau bez Kļaviņa laukumā, taču ne bez viņa «rokas».«Vilnim Kalnam, kas tolaik vadīja uzņēmumu, radās ambīcijas par čempionvienību Jelgavā, un viņš jautāja, ko varu ieteikt. Man bija pazīstams Valdis Valters, ar viņa starpniecību sarunājām arī Dudarevu, Visocki. Cālītis spēlēja, Kambala seniors. Divus gadus bijām Latvijā labākie.»Protams, līkopa pamatā bija praktiski solījumi sportistiem, bet Kļaviņš šajā sakarā (un arī saistībā ar pašreizējo Jelgavas basketbola komandu) saka: «Ja pērk, tad pērk tādus, kas ir pirkšanas vērti un ar kuriem var uzvarēt. Ja to nevar, tad labāk skatos, kā mūsu pašu puikas spēlē un cīnās.»Bet saistībā ar Valdi Valteru – otra viņam līdzīga basketbolista, ar PSRS un Eiropas čempionāta labākā spēlētāja tituliem, pēc Kļaviņa domām, pagaidām Latvijā nav. «Vārpa» vēl dzīvaPēc pāris gadu darba «detos» Jānis sapazinies ar sporta biedrības «Vārpa» priekšsēdētāju Valdi Blūmu, kas basketbola entuziastu uzaicināja instruktora amatā, un pēc pāris «praktikanta» gadiem viņš ievēlēts par biedrības Jelgavas rajona padomes priekšsēdētāju. «Tas bija 1972., un nu sporta darbā būs jau 40 gadu apritējuši,» Kļaviņš secina, ka šogad sanāk tāda kā jubileja.Līdz ar «Vārpas» vietējo organizāciju viņa pārziņā nonākuši 46 fizkultūras kolektīvi – sovhozos, kolhozos, uzņēmumos, organizācijās. «Tas nenozīmēja tikai sacensību rīkošanu vai rajona izlašu komplektēšanu no labākajiem. Ik gadu bija jāapņemas un jāizpilda arī noteiktas saistības – jāsagatavo tik un tik jaunatnes klases, tik pirmās klases sportistu, tik sporta meistaru un «GDA» nozīmītes nesēju. Ik periodu arī jāraksta garas un sīkas atskaites par veikumu. Sanāca uz daudzām lapām, un iesniegt vajadzēja četros eksemplāros. Vienugad bija pat jātaisa piecgades plāns. Braucu pie katra kolektīva prasīt, ko darīs, un kopīgi gudrojām, ko sarakstīt.»Ar blēdīšanos jeb, citiem vārdiem, izmantojot «sistēmas īpatnības», tapušas arī vairākas rajona sporta bāzes. «Būvmateriālu limitus jau varēja dabūt tikai ražošanai, tāpēc «Lauktehnikā» uzceltā oficiāli bija izstāžu zāle, Kalnciemā – noliktava…»Toties sporta laukumā visos laikos notikušas īstas un patiesas lietas, par kurām arī Kļaviņam lielākais prieks. «Volejbols, brīvā cīņa, riteņbraukšana, jātnieku sports – tās bija mūsu prioritātes, kurām līdzekļus neliedza arī bagātākās saimniecības un uzņēmumi. Latvijas lauku sporta spēlēs bijām otrajā vietā, daudzkārt trijniekā un sešniekā jau nu bez vārda runas. Par labu darbu pat izpelnījos braucienu uz Monreālas olimpiskajām spēlēm. Bet es gribu uzsvērt, ka neko nebūtu paveicis bez īstiem sporta atbalstītājiem un entuziastiem līdzās. No vadītājiem tādi bija Artūrs Čikste «Nākotnē», Jāzeps Kivlenieks «Lauktehnikā», Mārtiņš Arnītis Staļģenē. No sporta sekciju līderiem, kas strādāja sabiedriskā kārtā, – Laimonis Juhņēvičs, Jānis Teteris, Uldis Neibergs, Valdis Švarcs… Lai neapvainojas tie, kurus nenosaucu, jo tādi bija tiešām gandrīz katrā pagastā.Par pašu «Vārpu» Jānis teic: «Tā jau nav likvidēta, jo nekāda biedrības centrālās padomes plēnuma nav bijis. Darbība gan līdz ar laiku maiņu faktiski izbeidzās, es vienkārši slēdzu kontu, un viss. Bet, cik zinu, Aizkrauklē vēl tagad «Vārpa» eksistē.»Prāto, ko ieteikt mazmeitiņaiPārtraucis basketbola karjeru, Kļaviņš dažus gadus pievērsās autosportam. Kā pats saka, – sevis apliecināšanai. Taču ātrumi aizrāva tiktāl, ka no šīs aizrautības kaut ko mantoja arī dēls Jānis – Latvijas čempions kartingā, sešpadsmit gados jau vicečempions autosportā, trešās vietas ieguvējs Eiropas kausa posmā Bauskā un sestais labākais kopvērtējumā. Nu arī tā jau ir pagātne, un tētis ar vectēvu lūko, ko varētu ieteikt četrgadīgajai Karlīnei. «To, ka lielais sports paņem arī lielu daļu veselības, aiz slēgtām durvīm mums neslēpa pat padomju laiku mediķi. Bet pareizās devās laba garastāvokļa un draudzīgu sabiedrisku kontaktu uzturēšanai tas palīdz ikvienam un jebkurā dzīves situācijā,» pārliecināts Kļaviņš seniors.Vēl pirms gadiem pieciem viņš Sporta svētkos Jaunsvirlaukā no desmit «sodiņiem» esot iemetis astoņus un dabūjis pirmo vietu, bet rīt Vircavā vien turēs rūpi, lai viņa valstībā viss noritētu, kā nākas.
