Vienā teikumā par vasaras kafejnīcām var teikt – tas ir vienkārši brīnišķīgi. Siltā novakarē zem nojumes atlaidies krēslā, nobaudīdams ko atspirdzinošu, lūkojies apkārtnē un izbaudi vasaru, jūties apkalpots un atpūties…
Vienā teikumā par vasaras kafejnīcām var teikt – tas ir vienkārši brīnišķīgi. Siltā novakarē zem nojumes atlaidies krēslā, nobaudīdams ko atspirdzinošu, lūkojies apkārtnē un izbaudi vasaru, jūties apkalpots un atpūties… Pagaidām gan tādas izjūtas vairāk pārvedam no ārzemju ceļojumiem. Tiesa, omulīgu gaisotni ar katru gadu vairāk varam izbaudīt Rīgā. Uz Doma un Līvu laukuma vai vēl kādas apēnotas nojumes fona Jelgavas vasaras kafejnīcas izskatās pat vairāk nekā bāli, un par savstarpējo konkurenci pagaidām pāragri runāt. Un tomēr, tomēr.
Kafejnīcas dara pilsētu viesmīlīgāku un omulīgāku
Krodziņi un kafejnīcas jebkuru pilsētu veido mīlīgāku, pievilcīgāku un omulīgāku, piešķir tai īpašu noskaņu gaisotni, rada viesmīlības iespaidu. Lai gan vasaras kafejnīcas (protams, tās, kas nav stacionāras) nekādus dižos kapitālieguldījumus neprasa, tomēr tām nepietiek ar svaigā gaisā izliktiem galdiem un krēsliem. Ir rūpīgi jāpadomā arī par apkārtējo iespaidu.
Patīkams akcents uz ielas fona
Šopavasar Jelgavas centrā pirmie apkārtējā stilā iederīgus krēslus un galdus savā āra teritorijā izvietoja bistro un kafejnīca «Silva». Saplaukušie koki aizseguši nožēlojamos ķieģeļu graustus, tāpēc nevar sūdzēties, ka dīkākā brīdī skats atduras pret kaut ko pilnīgi nebaudāmu. «Silva» omulības radīšanai noalgojusi akordeonistu, kura atskaņotās franču melodijas gaisotni padara tik tiešām jauku. Tiesa, Driksas gājēju ielā noslogotākajās stundās pilnīgākai labsajūtai pietrūkst intīmākas noskaņas, un cilvēku plūsma šķiet mazliet nomācoša – liekas, ka sēdi gandrīz vai uz ielas. Tāpēc nenāktu par ļaunu āra kafejnīcas daļu kādā interesantā veidā tomēr norobežot no gājējiem. Atšķirīgais ielas un kafejnīcas daļas grīdas segums gan nekādi nav atzīstams par norobežojošu faktoru. Ņemot vērā pilsētnieku pagalmu šķēršošanas taktiku, nav brīnums, ka kāds soļu taupītājs par labāku atzīst piespraukšanos galdiņiem.
Mīnuss ir arī tas, ka ne kafejnīcā, ne bistro nav paredzēta apmeklētāju apkalpošana. Proti, vispirms ir jāieiet iekštelpās un pašam līdz galdiņam jānogādā izvēlētais ēdiens vai dzēriens. Reizēs, kad ēstuvju ārdurvis nav atvērtas, labi, ja blakus gadās kāds atsaucīgs apmeklētājs, kas atver un patur durvis, kamēr tu izej. Citādi mēģinājums tēlot oficiantu var beigties bēdīgi: ar izlijušu kafiju, «apskādētu» apģērbu vai sasistu trauku, jo paplātes nešana tomēr ir profesionāla lieta.
Tiem, kam patīk sabiedrība
No šīs nedēļas vasaras alus dārzs ar spilgti dzelteniem «Aldara» sauljumiem, alus darītavas piegādātiem galdiem un soliem, protams, arī ar alu, darbojas pie kluba «Mobile». Bet neba nu alu vien un tam piederīgas uzkodas tur var baudīt. Kluba vasaras kafejnīcas ēdienkarte ir tikpat plaša kā «Mobiles» iekštelpās.
Koka grīda norobežota ar jūrmalciemiem raksturīgu pītu alkšņu sētiņu, kuras vienā malā izvietotas no jūras izskalotas siekstas. Citādi apkaimē ir pagrūti kam piesiet skatu, kas lielākoties atduras tuvējo namu sienās. Tiesa, tā kā klubs atrodas Lauksaimniecības universitātes masīvā, apmeklētāji ir pasargāti no ziņkārīgu ļautiņu skatieniem. Studenti šai ziņā ir ievērojami demokrātiskāka publika. Arī mašīnu stāvlaukums vai pašķidrais zāliens nav tas, uz kuru skatoties, nodoties īstenas atpūtas noskaņām.
Pie «Mobiles» pagaidām ir Jelgavā ietilpīgākā vasaras kafejnīca –pie duča galdu brīvi var izvietoties ap 70 apmeklētāju. Mazākas kompānijas un lielāka ļaužu pieplūduma gadījumā jārēķinās, ka galdu, kas paredzēts sešiem cilvēkiem, vajadzēs dalīt ar citiem galda biedriem. Cilvēkiem, kam patīk atlaisties atzveltnē un nav vēlēšanās nemitīgi atbalstīties pret galdu, traucējošs varētu būt atzveltņu trūkums. Tādā gadījumā jāmeklē kāda nojume ar krēsliem.
Vajadzības gadījumā pie galda var novietot bērnu ratiņus. Bet tiem, kas no ratiņu vecuma jau izauguši, bez sēdēšanas pie galda vai paskriešanas apkārt citas nodarbes pagaidām nav izdomātas. Tiesa, ņemot vērā kluba orientāciju, šī vasaras kafejnīca nebūtu piemērotākā rāmai atpūtai ģimenes lokā. Savukārt cilvēkiem, kam patīk mutuļojoša sabiedrība, pārsteiguma iespējas, spontāni jūtu uzplūdi un dinamiskāka mūzika, tā vārētu būt īstā vieta.
Pievilcīgais grila smārds
Vasarīgas noskaņas, iestājoties karstākam laikam, valda kafejnīcā «Līgo». Atmosfērai par labu nāk tās ģeogrāfiskais novietojums – netālu no centra un tajā pašā laikā pietiekami tālu no rosības trokšņiem. Klusums apvienots ar patīkami neuzkrītošu apkārtējo vidi. Vasaras kafejnīcu no divām pusēm ieskauj ziemas kafejnīcas ēka, kas vajadzības gadījumā apmeklētājus pasargā no lielākiem vēja pūtieniem. Tas, iespējams, nedaudz iemidzinājis kafejnīcas saimniekus, kas ļāvušies apmeklētāju «kādi ir, tādi ir» plūdumam, tāpēc reizēm tur iznāk satikties ar klientiem, kam pār atpūtas priekiem dominē papļēgurošanas tieksmes.
Ļaujoties atpūtai, var līdzdarboties kāda gaļas gabala grilēšanā vai vienkārši vērot cepēja rīcību ar neitrālu mūziku fonā, ievelkot nāsīs aromātisko dūmu smārdu. Arī «Līgo» nav domāts par bērnu nodarbēm, toties nav arī sevišķi jāuztraucas, ka skraidelēdami viņi kaut kam varētu uzskriet virsū, jo sevišķi saistībā ar motorizēto braucēju «izgājieniem».
Vienīgā ar skatu uz ūdeni
Visai tīkama varētu būt atpūta kafejnīcas «Tobago» stacionārajā nojumē Driksas krastā, kas lieliski iekļaujas apkārtnes ainavā. Tiesa, «Tobago» stilā ieturētie galdi ir tikai trīs, un visiem gribētājiem varētu nepietikt vietas. Protams, vienmēr var vēlēties ko vairāk – zāli zaļāku un debesis zilākas jeb šajā gadījumā – upi dzidrāku un gleznāku. Tomēr ainavai šoreiz nav ko pārmest – kaut visur Jelgavā būtu tāds kafejnīcas atmosfēru papildinošs skats! Un tiešām žēl, ka Čakstes bulvārī ir tikai viena vasaras kafejnīca.
Pilsētas otrā galā sev piederošo apkaimi ar katru gadu vairāk izkopj un pilnveido firma «Tranzīts», no ārpuses radot «pabiezo» iespaidu. Īstenībā tā ir piemērota arī ne tik plaša vēriena ļaudīm. Tās īpašo pievilkšanas spēku apliecina arī bērni, kam patīk pabraukt ar «mocīšiem». Tiesa, šis prieks nav bezmaksas, tāpēc finansiālu apsvērumu dēļ apvienot ilgāku pasēdēšanu kafejnīcā ar bērnu izpriecām varētu izrādīties visai «sālīti». Tiesa, kafejnīcas īpašnieki sola jau tuvākajā laikā padomāt par šūpolēm vai citām mazajiem piemērotām bezmaksas nodarbēm.
Bērniem par garlaicību nebūtu jāsūdzas arī alus bārā «Jānis», kura sētā var iepazīt pāvus, pērļu vistiņas, citas radībiņas un pasekot to ieražām. Arī pasēdēšana no ielas trokšņiem un putekļiem ar apstādījumiem norobežotajā sētā liekas visai vilinoša, ko diemžēl nereti var aptumšot bāra klienti.
Alusmīļi okupē tirgotavu apkaimi
Tas pasēdēšanai un atpūtai zem nojumes, šķiet, ir gandrīz viss. Pagaidām ielās nav izgājusi kafejnīca «Kvatro», kas to acīmredzot gatavojas darīt, jo gar paaugstinājuma malām pa kādu gabalu viena no otras izvietotas puķu kastes. Pašas puķes gan neizskatās sevišķi veselīgas. Šķiet, arī šovasar kafejnīcas taktika paliks iepriekšējā. Iespējams, netrūks arī apmeklētāju. Lai gan turpat garām joņo mašīnas, lai gan galdiņiem piegulošā siena izskatās diezgan nožēlojami. Tas, protams, ir gaumes jautājums, tomēr vasaras kafejnīca prasās pēc estētiskākas vides.
Vasaras atpūtas vietas ierīkošanai Hercoga Jēkaba laukumā Domes akceptu saņēmusi kāda Rīgas firma, taču pagaidām tā nav sākusi kārtot ar tirdzniecību saistītās formalitātes. Pašlaik vēl saulessargu nav iepretī veikalam «Rema 1000». Nekāda aktivitāte nav vērojama Raiņa parka lapenē, kas no dažādiem viedokļiem būtu atzīstama par vasaras kafejnīcai īsti piemērotu vietu. Iespējams, pārmaiņas notiks vēlāk, taču īstens pakalpojumu nozares pārstāvis vilcināšanos nu nekādi nevarētu pieļaut.
Daudzās vietās pie veikaliem izvietoti firmu produkcijas reklāmas nolūkā piešķirtie saulessargi ar klāt pieliktajiem galdiem un krēsliem, ko par vasaras kafejnīcu nevar saukt. Tiesa, arī to iespējas nereti izmantotu kāds iebraucējs no laukiem vai noguris garāmgājējs, lai vienkārši atpūtinātu kājas un reizē izdzertu kādu limonādes glāzi vai apēstu saldējumu. Diemžēl šīs vietas parasti ir jau aizņemtas. Visbiežāk ar gandrīz «stacionārajiem» alus dzērājiem ar visām no tā izrietošajām sekām – dzeršanas trokšņiem un piečurātiem gaiteņiem. Jo par dabisko vajadzību apmierināšanu tirgotāji nav padomājuši. Un tas jau ir bēdīgi.
Kā būtu, ja būtu
Jā, kā būtu, ja Driksā parādītos Klaipēdas pirātu kuģis? Ja Jelgavā atrastos kaut trešā daļa no «Lido» Krasta masīva kompleksa? Bet tas jau ir sapnis par šķīvīti ar zelta maliņu. Pagaidām pietiktu ar daudz pieticīgākām lietām.
Estētiska, mierīga vide, kas pasargāta no mašīnu trokšņa un putekļiem. Tās ir apmeklētāju galvenās prasības vasaras kafejnīcām. Nodrošināt šos nosacījumus mūsu apstākļos izrādās samērā sarežģīti, jo pat rāmā laikā esam burtiski apsēsti ar putekļiem un smiltīm. Tā nav nekāda Vācija, kur trīs dienas vari staigāt, neslaucījis kurpes, vai uz ielas bruģa apsēsties baltā kleitā un nenosmērēties. Jā, bet tur arī biezi leknais zāliens sniedzas līdz pašai bruģa malai, asfalts tiek mazgāts un zāliens laistīts, nevis izbradāts tā, ka zāle vairs neaug.
Lielākās un mazākās Eiropas pilsētās siltā laikā laukumi un plašākās ietves pārvēršas vienās vienīgās kafejnīcās. Stokholmā kafejnīcu paaugstinājumi norobežoti ar krāsainiem, apmēram metru augstiem žodziņiem, kam virspusē visapkārt kastēs saliktas ziedošas puķes. Vienkāršs norobežojums un tik fantastiski sapņains skaistums un omulība. Līdzīgi ir Holandē, Beļģijā un citviet. Un tās nav nekādas kapitālās būves. Dēļu paaugstinājums, jumtiņš, saliekams plastmasas žogs. Protams, puķes ir jāieaudzē un jākopj…
Pie apmeklētājiem «skrien» skritulenēs
Lai nu kas, bet Rietumos apkalpošana ir vienādi laipna pret visiem. Gan pret to, kas pasūtījis laba vīna pudeli, gan pret to, kas vēlas izdzert glāzi ūdens. Tu jūti, ka esi gaidīts – ieejot ar tevi sasveicinās, uzņem ar dabisku smaidu. Un tas ir no svara.
Pie mums ziemas kafejnīcām līdzās ārpusē izvietos galdiņus oficianti nevēlas apkalpot, viņiem negribas iziet ārā. Savukārt apmeklētājs vēlas, lai viņu par samaksāto naudu arī apkalpo, lai nav jāraizējas par iespējamo kājas aizķeršanos vai kādu citu misēkli. Ne jau katrs spēj veiksmīgi tikt galā ar paplāti un glāzēm.
Arī apkalpošanas ātrums nav mazsvarīgs, jo neba katru reizi vari atļauties neskaitīt minūtes. Sevišķi dienas aktīvākajās stundās. Visai nepacietīgi pasūtījuma gaidās ir bērni, un nebūtu labi apkalpošanas gausuma dēļ ļaut viņam no garlaicības vai nonīkt. Amsterdamā, piemēram, ir vasaras kafejnīcas, kur apkalpošanas paātrināšanas nolūkā oficiantes «skrien» ar skritulenēm, apskaužami veikli ar pilnām paplātēm izlavierējot starp galdiņiem un skaisti nobremzējot pie katra apmeklētāja.
Kas ierobežo cilvēku priekus
Pastāvīgāki kafejnīcu atpūtas cienītāji ielāgojuši Jelgavas publikas izteikti mietpilsonisko attieksmi. Ja esi apsēdies kafejnīcā ar plašiem logiem, caur kuriem garāmgājējs vai ieskatīties iekšienes norisēs, pēc dienas vai divām varēsi noklausīties baumas par sevi. Sarunās sazin ko, kaut patiesībā kārtotas tikai darba darīšanas. Tas ierobežo. Ne viens vien slimīgās attieksmes upuris tās dēļ labprātāk dodas uz Rīgu vai kāda cita miesta nojumi vai arī norobežojas slēgtā telpā.
Kafejnīcu gaisotni mēdz maitāt arī pati publika. Un atkal atceramies ārzemes, kur neredz apdzērušos un plātīgus cilvēkus, kas krīt no krēsliem, lej alu uz galdiem un tamlīdzīgi. Kultūras apgūšana nav vienas dienas jautājums un laikam vistiešāk saistīta ar praktiskiem piemēriem.
Kāda klasiķa vārdiem runājot, vasaras kafejnīcas ir mazie nabaga ļaužu prieki, kam tik vien atlicis kā savstarpējo attiecību skaistums, un vēdera priekiem vai dzērienu smalkumam nav izšķirošas nozīmes. Rietumos vērojam, ka āra kafejnīcās vakaros mīl pasēdēt cilvēki vidējos un vecākos gados. Pie mums ir otrādi. Acīmredzot materiālā labklājība ierobežo «nabaga ļaužu» mazos priekus…
