Iepriekšējā «Kas tik nenotiek?» lapā sākām rakstīt par to, ko datora lietotāji izvēlas par sava ekrāna tā saukto tapeti.
Iepriekšējā “Kas tik nenotiek?” lapā sākām rakstīt par to, ko datora lietotāji izvēlas par sava ekrāna tā saukto tapeti. Tā ir fotogrāfija vai zīmējums, ko cilvēks uzlūko katru dienu, tiklīdz ieslēdz datoru. Šoreiz stāsts par lupatu lelli, ko Lauksaimniecības fakultātes 2000. gada absolventi savā šīs vasaras salidojumā nosauca par Inci.
Incis ir aplūkojams pilī Augkopības katedras vecākās laborantes Daces Bārzdiņas datorā. Pirms pāris nedēļām atgriezusies no salidojuma, kas notika pie jūras Skultē, Dace fotogrāfiju, ko studiju draugi uzņēmuši ar digitālo fotoaparātu, ieklikšķinājusi savā datorā, jo, protams, atmiņas par studentu gadiem un arī šo salidojumu silda. No desmit 2000. gadā LLU beigušajiem lauksaimniecības zinātņu bakalauriem Skultē bija ieradušies astoņi. Visi ar izvēlēto profesiju apmierināti. Varbūt mazāk gan veicies tiem, kas nonākuši Rīgā ministrijā. Dzīve galvaspilsētā nav lēta, bet alga valsts iestādē – ne visai augsta. Toties tie, kas tikuši agrofirmās, ir ļoti apmierināti. Dace pirms pusgada beigusi arī maģistrantūru, taču par nākotni meitene vēl īsti skaidrībā nav tikusi. Varbūt, ka studēs doktorantūrā.
Atgriežoties pie jaukajiem salidojuma brīžiem Skultē, izrādās, viens gaidītais dalībnieks nav atbraucis. Viņu kursā saukuši par Inci. Tā nu Inča vietā krēslā vajadzējis nolikt lupatu lelli. Čipšu paka Inča priekšā ir vienkārši gadījuma pēc. “Tikpat labi viņš būtu ēdis ābolu,” smaidot teic Dace.
