Līga un Jānis Bērziņi – šķiet, vistipiskākie jāņabērni. Taču atrast tādu «līgovārdu» pāri nenācās viegli. Jāņu gan netrūkst nevienā latviešu paaudzē, toties Līgas, kā zināja teikt lielākajā daļā pagastu, pārsvarā varot satikt skolās un bērnudārzos.
Līga un Jānis Bērziņi – šķiet, vistipiskākie jāņabērni. Taču atrast tādu «līgovārdu» pāri nenācās viegli. Jāņu gan netrūkst nevienā latviešu paaudzē, toties Līgas, kā zināja
teikt lielākajā daļā pagastu, pārsvarā varot satikt skolās un bērnudārzos.
«Ziņām» tātad ir veicies, un mēs vārdadienu un Līgosvētku priekšvakarā ciemojamies Sesavā pie Līgas un Jāņa Bērziņiem.
Pret vārdu nav iebildumu
Līgas un Jāņa kāzas pirms 28 gadiem tepat Sesavā svinētas septembrī, un nekādas saistības ar Līgosvētkiem abi jāņabērni tolaik neesot savā dzīvē saskatījuši. Līgai bērnībā pat savs vārds nav īpaši paticis.
Es gribēju būt Inga. Kad pieaugu, gan vairs tik ļoti neraizējos. Kad apprecējos svētki abiem sanāca kopā, tagad Līgai nav pamata ar savas mammas izvēli būt nemierā.
Jāņi ir arī vieni no tiem ģimenes godiem, kad noteikti mājās ir abi Bērziņu studenti Inese, kas mācās Latvijas Universitātes ekonomistos, un Renalds, kam vajadzētu beigt LLU lauku inženierus, bet kas esot mazliet palaidies slinkumā.
Jāņi ir steidzīgi svētki
Jāni sastapām pie traktora laukmalā, kur garām sarunām nav laika. Jā, viņam vasaras saulgrieži šķiet jaukākie starp visiem citiem svētkiem. Tad ir dziedāts, dancots, spēlēts, arī alus un šņabis dzerts līdz rītam. Šogad tāpat «gulēt jau negulēs», visa ģimene droši vien iešot uz Jāņu balli Sesavas parkā.
Tik vecs jau vēl neesmu, ka nevarētu uzdancot, un ja vēl alus galvā…
Lai arī tā nu ir viena reize gadā, kad iespēja izdancināt visas tīkamākās kundzes un jaunkundzes, Jānim sirdi vairāk aizkustinot pati svētku gaidīšana Līgovakara noskaņa.
Toties Līgai salīdzinājumā ar ziemas saulgriežiem Jāņi šķiet tādi steidzīgi svētki: vēl dārzs nav noravēts, vēl pīrāgi jācep, vēl kāda meija jāpiesprauž, kāds pīlādzis, lai tie mošķi nenāk. Naskākie vārdadienas sveicēji jau parasti paguvuši Līgu sameklēt darbā, kur viņai paju sabiedrības «Sesava» noliktavas pārzinei ja vien lietus negāž spaiņiem, parasti paiet liela daļa Līgodienas.
Šis ir karstākais darbu laiks, un reti kad saimniecībā 23. jūnijā nav strādāts, Līga ir gandrīz vai pārliecināta, ka pirmo Līgosvētku galdu viņai arī šogad nāksies klāt darbavietā.
Bet tas jau nenozīmē, ka mājās nebūs pīrāgu un «latvisko» šašliku un nebūs iešanas uz parku.
Skaistākie Jāņi bij’ ābeļdārzā
Kopš tā Līgovakara septiņdesmito gadu vidū, kad pēc ilgiem gadiem valdība latviešiem atkal atļāva svinēt Jāņus, sesavnieki vasaras saulgriežos ciema centrā kopā pulcējušies ik gadu. Taču pašu pirmo «Jāņu atmodu» Bērziņi joprojām atceras visspilgtāk: jājuši pušķotos zirgos pa pagastu, vakarā sanākuši pie ugunskura vietā, kur tagad skolas sporta laukums. Līgojuši, dancojuši, bet turpat līdzās ābeļdārzs…
Līgai vēl prātā arī tās pāris reizes, kad līgots citā pusē: pie ezera kopā ar draugiem Talsu rajonā un arī Ķekavā. Taču visus pārējos Līgovakarus viņi aizvadījuši un Jāņurītus sagaidījuši tepat Sesavas parkā.
Kādreiz te svinēšana bijusi krietni plaša ar Alunāna teātra izrādēm, koncertiem, Līgu un Jāņu kronēšanām. Tagad vairs lielus godus «kabata netur» – ne pagastam, ne katram līgotājam atsevišķi. Arī abus Bērziņus «uz to parku ar katru gadu mazāk velk». Varbūt mazliet apnicis ar Līgu vien, ar Līgu vien? mēģinām Jāni mazliet izprovocēt.
Būtu jauns, kas zin, ko vēl atbildētu, bet nu teikšu ar Līgu ir interesanti, mazliet šķelmīgi pasmaida Jānis.
Kad drusku iedzerts un ar mani kāds dancis izdancots, zinu būs «memme, tad nu es eju…». «Ej vien,» es tad saku, jo gan jau arī mani vēl kāds atcerēsies un izdancinās, smaida arī Līga, kas pa šiem gadiem jau pieradusi, ka ballēs viņa palaikam paliek ārpus vīra redzesloka.
Vasaras saulgriežus Bērziņi vairāk izjūt ne kā ģimeniskus, bet lielākus kopābūšanas svētkus, kas vilina ar ugunskuru, ar dabas un citu cilvēku klātbūtnes izjūtu.
Tagad grib redzēt mazbērnus
Līga un Jānis zina, ko nozīmē strādāt no rīta līdz vakaram gan kolhozā, gan savā kāpostu un biešu laukā, taču vienmēr pratuši atrast laiku arī priekam. Pašā jaunībā braukājuši ar motocikliem, teltīm un makšķerēm gar ūdeņiem. Vēlāk ar mašīnu pa tālākiem ceļiem. Izmantojuši arī padomjlaikos piedāvātās iespējas ārzemju braucieniem. Tolaik vienīgi kopā nav atļauts braukt, tāpēc Līga bijusi Ungārijā, Somijā un Zviedrijā, bet Jānis – Polijā, Čehoslovakijā un Grieķijā. Valsts, ko viņi redzējuši «pa vienam, bet abi», ir Ēģipte.
Nu uz ārzemēm tikšana vieglāka, taču naudas nepietiek, Līga, tā teikdama, tomēr piebilst, ka vairāk par svešām zemēm viņa tagad gribētu redzēt savus mazbērnus. Vismaz zināt, kādi tad viņi izskatīsies, Līga smejas.
Līgonaktī gan viņa necenšoties īpaši pētīt, ko tie jaunie dara. Gan jau visam savs laiks un Dievam sava teikšana.
