Kad ikdienas steiga nolikta malā, lēnā solī mērojot ceļu mājup, acis neviļus pamana to, kas, skrienot kārtējā darba uzdevumā, paslīd garām nemanīts.
Kad ikdienas steiga nolikta malā, lēnā solī mērojot ceļu mājup, acis neviļus pamana to, kas, skrienot kārtējā darba uzdevumā, paslīd garām nemanīts. Lūk, kāda jauna sieviete staltam vīrietim smaidot stāsta savus piedzīvojumus, bet viņa roka ar saules staros mirdzošu zelta stīpiņu pirkstā atdusas uz piebriedušā laulātās draudzenes vēdera. Divas citas kundzes, aijājot savus mazuļus, piesēdušas uz soliņa Raiņa parkā, bet, mazajiem ieraudoties, pārtrauc spraigo diskusiju.
Vēl pirms gada visai aktīvi diskutējām par to, ka latviešu nācija sākusi izmirt, bet gribas šo pieņēmumu apstrīdēt. Pēc teorijas, kādu nāciju par izmirstošu var uzskatīt tikai tad, ja tās pārstāvju skaits nokrīt zem 10 000, bet latviešu ir pāris miljonu. Ikviens cilvēks domā par savas dzimtas turpināšanu. Un, spītējot riteņu spieķos ieliktiem sprunguļiem gan ekonomiskajā, gan sociālajā jomā, pamazām dzimstības straujā lejupslīde Latvijā ir apstājusies.
Par šo izmaiņu iemesliem… Daudzi sajutušies drošāk, lai gan vēl joprojām jāpilnveido sociālā sistēma, jādomā par bērnu nodarbināšanu brīvā laikā, neplēšot vecākiem desmit ādu.
Tiesa, mums vēl tāls ceļš ejams, līdz katra sieviete, negudrojot par to, ko vēlāk mazulim dos ēst un vilks mugurā, droši nēsās sevī ģimenes jauno atvasīti. Un kā, piemēram, Vācijā arī mūsu sieviete pēc bērna piedzimšanas varēs palikt mājās un rūpēties par savu mazuli, atstājot ģimenes budžetu tikai vīra ziņā. Varbūt tad bērnos, izjūtot pastāvīgas mātes rūpes un mīlestību, pazudīs nežēlība, ar ko tagad iznāk saskarties vai ik uz soļa. Nemaz nevajag daudz, lai no savā vaļā atstāta pirmklasnieka, kas vecāku biedru iespaidā met ar akmeņiem dzīvniekiem un piespļauda kāpņu telpas, izveidotos indivīds, kas agrāk vai vēlāk nonāk konfliktā ar likumu. Un tad vairs nelīdz ne radinieku izmisīgie pūliņi nolīgt pēc iespējas labāku advokātu, ne mātes asaras tiesas zālē.
Bet ne jau par bēdīgo gribas runāt. Tagad, kad daba modusies pēc garās un aukstās ziemas, arī cilvēku sirdīs uzplaukst neredzēti ziedi. Kādā sarunā Jelgavas Dzimtsarakstu nodaļas darbiniece atzīst, ka šopavasar vēlmi savienoties uz mūžu izteikuši necerēti daudzi pāri, turklāt ne tikai jaunieši, bet arī cilvēki pusmūža gados. Tieši tādiem cilvēkiem visvairāk gribas vēlēt laimi, jo ne jau visiem izdodas mūža otro pusi pavadīt kopā ar radniecisku dvēseli. Kad jaunības trauksme aiz muguras, tikai tad pa īstam iespējams saprast, cik svarīgi ir priekos un bēdās dalīties ar tuvu cilvēku. Un te pamācīties derētu arī jaunajiem – kā nepazaudēt sevi dzīves vētrās un atrast sirdī siltumu, ko dalīt citiem.
