Tādu koncertsezonas atklāšanai bija izvēlējusies Jelgavas pilsētas pašvaldības aģentūra «Kultūra» sadarbībā ar VSIA «Latvijas koncerti».
Tādu koncertsezonas atklāšanai bija izvēlējusies Jelgavas pilsētas pašvaldības aģentūra “Kultūra” sadarbībā ar VSIA “Latvijas koncerti”. Koncertam “Zem Vidusjūras saules” Jelgavas kultūras namā bija izraudzītas atzītas personības – Dita Krenberga, Ieva Oša un Ingus Pētersons.
Ja 19. gadsimtam nav sava Mocarta, kāpēc gan nemēģināt to atrast? Šķiet, ka Gaetano Doniceti viendaļīgā Sonāte flautai un klavierēm arī atbilda viegli gaisīgām noskaņām (izņemot dūmakaini drūmo, lēnīgo ievadu). Dzirkstoši viegli un saskanīgi raisījās D.Krenbergas un I.Ošas spēle. Un tad… gaidīju kaut ko saskaņotu turpinājumā. Bet E.A.Mario, Ernesto de Kurtiss, Luidži Denca… Akadēmiskā salonmūzika? Jā, publikai patīk, bet vai šādā programmas izkārtojumā? Liels stilistisks raibums. Akadēmiski izglītotie Kurtiss un Denca pratuši uzrakstīt dažas saistošas salonmelodijas – Kurtiss “Tu can nun chiagne”, Denca “Funiculi funicula”, kuru atskaņojums prasa filigrāni smalku juvelierdarbu, mirdzēšanu un izrādīšanos. Dziedātājs I.Pētersons šo uzdevumu veica atzīstami, taču šķiet, ka viņa mākslinieka būtībai un balsij vairāk piestāv dvēseliski smalkas, noskaņu piesātinātas kompozīcijas – kā franču liriskās operas pārstāvju Žila Masnē “Elēģija”, Kamila Sen-Sansa neredzamā flauta” (piedaloties arī D.Krenbergai). Kā liriskas dienasgrāmatas lappuses raisījās Paolo Fosti dziesmas “Ideāls”, “Smaids”, “Ausma”.
Liela programmas daļa bija atvēlēta flautistei D.Krenbergai. Skumji trauslā Ž.Masnē “Meditācija”, maigos pasteļtoņos iekrāsotā Žermēnas Taijefēras “Pastorāle” tāpat kā iepriekš minētā G.Doniceti Sonāte bija smalkas gaumes un muzikalitātes apliecinājums. No tā sauktā franču sešinieka – radoši savdabīgas komponistu grupas – tieši Ž.Taijefēras opusi pie mums skan retāk, lai arī rakstos rodamas ziņas, ka viņa ir gan skatuves mūzikas (opera, balets), klavierkoncerta, instrumentālās un vokālās kamermūzikas darbu autore.
Slavējama šā koncerta programmas veidotāju vēlme iekļaut arī kādu mazāk pazīstamu franču sešinieka mūzikas lappusi. Oriģinālversijā Kloda Debisī ģeniālais opuss “Fauna diendusa” spēlējams kopā ar simfonisko orķestri, šoreiz gan klavierēm – uzticamo, godprātīgo pianisti I.Ošu.
Pārsteidzoši saskanīgs un saliedēts bija D.Krenbergas un I.Ošas ansamblis. Apbrīnojams ir Ditas flautas izlīdzinātais skanējums visā instrumenta diapazonā, bet jo īpaši tumši lāsumainais skanējums flautas zemajās skaņās… Domājams, tieši tāds pa spēkam būs tikai retam šā instrumenta spēles meistaram.
Tuvojoties pasākuma izskaņai, Benžamēna Godāra sirsnīgi siltais, spriganais valsis (D.Krenberga, D.Oša), ko D.Krenberga pieteica kā atvadas no koncerta. Kā vēlāk izrādījās – pārsteidzīgi. Ar spilgtu, vērienīgu balss skanējumu saistīja Agustina Lara “Granada” (I.Pētersons, I.Oša). Klausītāju interese, emociju kāpinājums bija tik liels, ka mūziķiem neatlika nekas cits, kā spēlēt vēl, un tā bija Bruno Skultes kompozīcija “Ticība”. B.Skulte zem Vidusjūras debesīm? Jā, izrādās, viņa tēvs bija itālis.
Cauri visai programmai kā precīzs pulksteņmehānisms, sevi neaizēnojot, bet arī protot palikt pavadošajā otrajā plānā, – pianistes I.Ošas spēle. Koncertam ir viens neatbildēts jautājums – diezin vai ir tā, ka viņas solorepertuārā nav nekā no dienvidjūras mūzikas. Nav taču pagaisušas atmiņas par franču kompozīciju atskaņojumu, kas savulaik bija mākslinieces repertuārā… Kamermuzicēšanai Latvijā allaž pievērsta liela uzmanība, Rudens kamermūzikas dienām no 1984. gada, kas varbūt dažbrīd “izkrita”, bet tagad guvušas jaunu elpu.
