Rīt ir 23. maijs – Vasarsvētki. Kāpēc tieši vasaras svētki, kad ziedonis pašā plaukumā un salnas vēl draud atgādināt par sevi, tas jāvaicā Bībeles tulkotājiem.
Rīt ir 23. maijs – Vasarsvētki. Kāpēc tieši vasaras svētki, kad ziedonis pašā plaukumā un salnas vēl draud atgādināt par sevi, tas jāvaicā Bībeles tulkotājiem. Viņi Jaunajā derībā šādi latviskojuši jūdu «Nedēļu» jeb kūlīšu svētku nosaukumu. Kristīgā baznīca šajā dienā atzīmē kristīgās draudzes dibināšanu, un varētu pat teikt, ka latviešu tradīcijās Vasarsvētki ir vairāk baznīcas, nevis Saules un mēness kalendāra svētki. Bet līdzās tam tautas atmiņa glabā arī senās pagāniskās tradīcijas.
Vasarsvētkos istabas, sēta un vārti jāpušķo meijām un kalmēm, jo, tāpat kā Zāļu vakarā vāktajiem augiem, arī Vasarsvētku meijām piedēvēts dziedniecisks spēks. Bērziņi jānes šķūnī, lai siens nepelē, ganiem ar ziedu kroņiem jāpušķo govis, lai aug brangas un veselas, bet kalmes var izmantot vēdera kaitēm.
Vasarsvētkos liela vērība tika pievērsta zirgiem. Naktī tos dzina pieguļā. Ugunskurā ziedoja Pieguļas mātei: vispirms olas, tad alu vai brandavīnu, pienu, gaļu un taukus. Uzskatīja, ka tādā veidā zirgi tiek pasargāti no vilkiem un citām ļaunām slimībām.
Vasarsvētki derēja arī par atskaites punktu sējas laikā, it sevišķi tādā aukstā pavasarī kā šis. Pēc tiem varēja turpināt sēju: Urbāna diena (25. maijs) un īstais auzu un miežu sējamais laiks vēl taču bija priekšā, bet pēc Vītus dienas (15. jūnija) sētais gan vairs neienākoties.