Nu beidzot ar to ir cauri! Slidas, šalles, degunšņaucamās salvetītes un citu ziemas aktivitāšu inventāru var nomest stūrī, lai krāj putekļus līdz nākamajam gadam.
Nu beidzot ar to ir cauri! Slidas, šalles, degunšņaucamās salvetītes un citu ziemas aktivitāšu inventāru var nomest stūrī, lai krāj putekļus līdz nākamajam gadam. Ar sajūsmu visi gaida, kad pavasara hormonu vētras nomainīs gripas vīrusu plosīšanos. Tikai ieraugi vienu tādu un esi redzējis viņus visus. Šīs acis, kurās mirdz siltā laika «bohēmas» nojausma. Tikai žēl, ka šo bohēmu vairums izprot tikai kā iespēju piedzerties svaigā gaisā. Tieši tādēļ man labāk patīk ziema. Ziemā nav jāskatās uz viņiem. Un vēl kas – ziema ir godīga. Tā nemēdz radīt tevī naivas cerības, ka gaidāms kaut kas jauks. Tā ir slapja, auksta, gluma un draņķīga. Tāpat kā vasara. Tikai vasara vienmēr rada cerību, ka gaidāms kas silts, mīksts un jauks. Ha – ha – ha! Varbūt arī, tikai ne mūsu platuma grādos.
Iespējams, es tagad izklausos kā pārlieku augsta asinsspiediena nomocīts īgņa. Bet, ja tā padomā, ko jēdzīgu var pasākt šajos trīs mēnešos ar dažām, tikai dažām siltām dienām. Atceros, kad tikko kā biju sasniedzis vecumu, lai pretotos ikvasaras deportācijai trimdā (lasi – uz laukiem), vienmēr izkalu plānus vasarai (apmēram kā citi cilvēki Vecgada vakarā izplāno nākamo gadu). Iznāca kaut kas tāds – šovasar man jāuzlabo trīspunkta metiens basketbolā, «jāsalaiž» ar to un to meiteni, jāaizbrauc uz tās un tās «blices» koncertu. Loģiski, ka gandrīz neko no ieplānotā nesasniedzu. Un galu galā – pie velna ar visu plānošanu, siltu (šā vārda tiešajā nozīmē) dienu mums ir tik maz, ka jāizbauda pat tie mirkļi, kad piesvīdušais krekls pielipis pie muguras un putekļu mākoņi pārņēmuši visu apkārtni.
