Sports Baltijā ienāca 19. gadsimta otrajā pusē. Pie tā pirmsākumiem stāvēja tālaika progresīvā baltvāciešu inteliģence, protams, sadarbībā ar saprotošajām saimnieciskajām un ierēdniecības aprindām.
Sports Baltijā ienāca 19. gadsimta otrajā pusē. Pie tā pirmsākumiem stāvēja tālaika progresīvā baltvāciešu inteliģence, protams, sadarbībā ar saprotošajām saimnieciskajām un ierēdniecības aprindām.
Pirmās sporta organizācijas Latvijā bija 1862. gadā dibinātā Rīgas Vingrotāju biedrība un akadēmisko airētāju klubi Rīgā (dibināts 1872. g.), Liepājā (dibināts 1886. g.) un Jelgavā (dibināts 1890. g.). Turklāt Latvijas airētāju klubi bija pirmie Austrumeiropā.
Jelgavnieki aktīvi piedalījās airēšanas sacensībās jau pirms Pirmā pasaules kara. 1923. gadā viņi kopā ar Rīgas un Liepājas klubiem izveidoja plaši starptautiski atzīto Latvijas Airētāju savienību.
Pirmās oficiālās valsts meistarsacīkstes akadēmiskajā airēšanā Latvijā notika tikai 1939. gada 5. un 6. augustā Rīgā.
Par savu dzīvi stāsta acīmredzot pašlaik vienīgais mūsu vidū esošais akadēmiskās airēšanas pirmskara Latvijas meistars, sendienu jelgavnieks, tagad Austrijā pie Vīnes dzīvojošais Edgars Dassels. Varu apbrīnot viņa teicamo latviešu valodas prasmi, turklāt ne tikai mutisko, bet arī rakstisko.
«Piedzimu Rīgā dienu pēc pilsētas atbrīvošanas no boļševiku varas – 1919. gada 23. maijā Alberta ielā 7 –, drīz pēc tam, kad mana ģimene atgriezās Latvijā no četru gadu ieslodzījuma Sibīrijā (sākoties Pirmajam pasaules karam, arī Baltijā juta visā Krievijā pacelto pretvācu noskaņojumu, un Vācijai simpatizējošās personas izsūtīja uz Sibīriju. Tas skāra vidējo inteliģences un muižniecības slāni, bet ne augstākās Baltijas vāciešu aprindas Krievijas armijā, pārvaldē, galmā – A.C.).
Mans sporta ceļš sākās, mācoties Jelgavas vācu ģimnāzijā. Startēju vieglatlētikā, hokejā, basketbolā un tenisā. Basketbola ābeci šeit ļoti veiksmīgi apguva mans piecus gadus jaunākais brālis. Viņš pēc kara spēlēja Vācijas valsts izlasē. Man nopietnākie treniņi bija Jelgavas Airētāju klubā. 1939. gadā, startējot četriniekā ar stūrmani, kļuvu par Latvijas meistaru. Tas ir mans lielākais sasniegums sportā. Piebildīšu, toreiz sportā apgrozījās dažādu tautību jaunieši, taču valdīja saprotoša gaisotne. Visi mēs, nelatvieši, pratām latviešu valodu. Savukārt vairums latviešu jauniešu itin labi pārvaldīja vācu valodu.»
Mūsu akadēmisko airētāju olimpiskā debija bija paredzēta 1940. gada spēlēs Helsinkos. Iespējams, ka olimpiskajā izlasē būtu iekļuvis arī četrinieks, kurā airēja Edgars Dassels. Taču tad nāca 1939. gads ar Molotova – Ribentropa paktu un vēsts par baltvāciešu izceļošanu…
«Toreiz Aizsargu namā Zaļajā ielā vietējai vācu kopienai (Jelgavā tolaik dzīvoja ap 2400 vāciešu – A.C.) tika nolasīts Vācijas kanclera vēstījums. Izvēle bija brīvprātīga – varēja arī palikt. Mūsu tēvs vēlējās palikt. Taču mēs, bērni, teicām: «Vai atkal gribi doties uz Sibīriju?» Šajā liktenīgajā brīdī izšķirošais moments bija krievu draudi, jo viņu karaspēks tolaik jau bija Liepājā un Ventspilī. Un, kā apstiprināja laiks, rīkojāmies pareizi. Jāteic, ka latvieši vairumā toreiz neticēja, ka krievu karaspēks ienāks un pārņems Latviju, gudrākie gan to saprata.
Šķiršanās no latviešu draugiem bija ļoti skumīga. Vēl skumīgas bija atvadas no latviešu meitenēm. Arī mana pirmā lielā mīlestība bija latviešu jaunkundze. No Jelgavas mums ieteica doties uz Hitlera jau okupētās Polijas rietumiem.
Gostingenā tēvs nopirka trīsstāvu māju un aptieku. Es sāku studijas Dancigas Tehniskajā universitātē, līdz 1940. gada nogalē tiku iesaukts karadienestā. Iznāca karot līdz 1944. gada pavasarim, kad nokļuvu amerikāņu gūstā, kur atrados gadu. Jāteic – labi, ka ne krievu gūstā, no kura Baltijas vāciešus atbrīvoja tikai ap 1956. gadu. Vecāki 1945. gada janvārī devās bēgļu gaitās uz Austriju. Šurp atceļoja arī radinieki, kas 1939. gadā vēl palika Latvijā. Pēc gūsta piedalījos elektroinstalācijas firmas izveidē Augsburgā Bavārijā, 1951. gadā kļuvu par tās īpašnieku. Biju jau kara laikā Bādenā pie Vīnes apprecējies. Taču Austrija līdz 1955. gadam bija PSRS okupācijas zona. Kaut arī sieva ļoti ilgojās pēc dzimtenes, turp doties neriskēju, jo klīda baumas, ka krievi Baltijas vāciešus varētu deportēt pie baltajiem lāčiem. Mājiņu Bādenā iegādājos tikai 1966. gadā, kur nu esmu izveidojis pansiju «Margit» ar septiņām ēkām. Kopš 1992. gada tur it bieži uzturas viesi no Latvijas. Arī pats vēl katru priekšpusdienu strādāju pansijas birojā. Ļaudis no Latvijas vienmēr ir gaidīti un cienīti viesi.»
Kāds šodienas skatījumā ir pagātnes vērtējums: Baltijas vāciešiem Latvija ir Dzimtene vai gadsimtu ilga mītnes zeme?
«1939. gadā ar baltvāciešu repatriāciju beidzās mūsu septiņsimt gadu garā vēsture Latvijā. Nekas neatlika, kā mīļo, veco Dzimteni atstāt, jo citādi būtu jāiet Sibīrijas ceļš. Draudzīgās latviešu un baltvāciešu attiecības ir izturējušas laika pārbaudi. Starp citu, mani 1989. gadā uzaicināja uz Latvijas Universitātes dibināšanas jubileju. Dzimtene Latvija man bija un paliks! Tā nav nekāda gadsimtiem ilga mītnes zeme.»
Ko vēlaties teikt šodienas Jelgavas jaunatnei?
«Senākās baltvācu studentu korporācijas «Curonia» moto ir «Sirds – kurzemnieka gods». Lai sirsnīgas paliek mūsu attiecības, lai tādas tās ir arī starp visām tautībām, kas šodien dzīvo Jelgavā! Iesaku cītīgi mācīties valodas, apgūt jaunākos tehniskos arodus. Palieciet Latvijā! Ar labu izglītību, izturību un godīgu darbu jums jātiek uz priekšu! Turieties!»
