Svaru kausi, kam jāizšķir Guntara Krasta valdības liktenis, pagājušajā nedēļā stipri nosvērās par labu G.Krastam.
Krasta valdībai ir cerības izdzīvot
Svaru kausi, kam jāizšķir Guntara Krasta valdības liktenis, pagājušajā nedēļā stipri nosvērās par labu G.Krastam tagad jau izskatās, ka par viņa valdības saglabāšanu iestājas Saeimas vairākums, un, vai tas būs uzticības vai neuzticības balsojums, G.Krastam nosviešana no krēsla tuvākajā laikā vairs nedraud. Pat, ja «Latvijas ceļa» frakcijā atradīsies spītnieki, kas balsos pret G.Krastu, viņu balsis atsvērs par G.Krastu balsojoši dažādu nokrāsu neatkarīgie deputāti, kas agrāk bija vairāk vai mazāk krasā opozīcijā valdībai, Andris Rubins, Kreitusu pāris, Nacionālā reformu partija un citi. Sprunguli G.Krasta riteņos varēja iebāzt viņa paša partija «Tēvzemei un brīvībai/LNNK» dome, ja tā būtu sestdien turējusies pie agrāk nelokāmās nostājas, ka Pilsonības likums nav grozāms. Taču dome vairs nebija nelokāma un neiebilda pret partijas līderu taktiskajiem manevriem piekrišanu kompromisam Pilsonības likuma jautājumā. Līdz ar to nevienam valdības koalīcijas partnerim šobrīd nav nopietna iegansta, lai naidotos ar «tēvzemiešiem».
Tiesa gan, joprojām neskaidrs paliek jautājums, kad un kā taps privatizēti lielie uzņēmumi «Latvenergo», «Latvijas kuģniecība», «Latvijas gāze». Te dažādu politisko spēku un aiz tiem stāvošo finansu grupējumu pretrunas vēl nebūt nav nolīdzinātas. Lai arī no spēles izstājusies Demokrātiskā partija «Saimnieks», tas nenozīmē, ka «tēvzemiešu» un «ceļinieku» starpā jau valdītu maiga saskaņa.
Jo tuvāk pie varas, jo vairāk problēmu
Krīze valdībā nu jau ir tikpat kā pāri, taču krīzes ēnā joprojām paliek to veidojošās partijas. Visskumjākos brīžus pašlaik pārdzīvo agrāk tik varenā partija «Latvijas ceļš», no kuras nule aizbēguši divi vērtīgi kadri deputāti Dzintars Ābiķis un Jānis Lagzdiņš. Nezin tikai, uz kurieni viņi devušies Dz.Ābiķis it kā došoties pie Andra Šķēles uz Tautas partiju, bet abi deputāti neizslēdz, ka vispār varētu pamest politiku. Tomēr «smilšu kalniņā» «ceļiniekus» izvadīt vēl ir pāragri protams, viņi 7. Saeimas vēlēšanās neatkārtos nedz 5., nedz 6. Saeimas vēlēšanu sasniegumus, tomēr nevar arī piekrist apgalvojumam, ka «LC» «izmisīgi cīnās par piecu procentu barjeras pārvarēšanu». «LC» ir problēmas. Taču kurai partijai to nav?
Arī «TB»/LNNK noteikti zaudēs daļu sava elektorāta, jo no viņiem novērsīsies ultranacionālisti, kas neparko nesapratīs, kāpēc «tēvzemieši» piekrituši «naturalizācijas logu» atcelšanai.
Grūti spriest par DPS izredzēm. «Saimnieki», aiziedami no G.Krasta valdības, izmantos opozīcijas tribīni skarbai kritikai, tā nemitīgi pievēršot sev uzmanību. Viņi sen nav bijuši nost no varas siles, un nu viņiem gluži vai nagi niez paskandelēties un patrokšņot. Redzēs, vai tas viņiem izdosies daudzmaz pārliecinoši?
Protesta vēlēšanas un solītāji
Ar Tēvuzemes mīlas apliecinājumiem savu manifestu sāk Andra Šķēles Tautas partija, kas sola astoņu gadu laikā panākt, lai katra strādājoša ģimene varētu izaudzināt un izskolot trīs bērnus. Partija solās būt labēji konservatīva, un var redzēt, ka tās manifesta rakstītāji daudz mācījušies no konkurentiem, paņemot vilinošākās tēzes no viņiem un šo to gudri izdomātu piemetinot klāt. Manifests tīkami atšķiras no daudzu citu partiju tukšvārdīgajiem solījumiem «kāpināt», «attīstīt», «paātrināt». Var redzēt, ka tie, kas to rakstījuši, zina, ko dara. Uzmanīgam manifesta lasītājam tomēr var rasties daudzi jautājumi. Šķēle taču bija premjers, kāpēc viņš tagad sola to, ko nedarīja savas «premjerēšanas» laikā? Šķēle runā par morāli kā viņam pašam ar morāli?
Šķēle savu atbalstītāju pulkā savācis veselu plejādi pazīstamu aktieru un mākslinieku, kas liecina, ka šajā ziņā viņš neatšķiras no saviem priekšgājējiem viņa tik ļoti nīstās agrākās politiskās elites. Tāpat kā viņi, arī A.Šķēle grasās vēlētāju balsis ķert uz primitīva mušpapīra uz populāriem uzvārdiem savā sarakstā.
Vēl primitīvāk, bet ne mazāk iespaidīgi, uz Saeimu brauc Jaunā partija. Viņi visu liek uz vienu «lokomotīvi» Raimondu Paulu, un izskatās, ka šī taktika sevi attaisnos. Diemžēl Latvijā ir pietiekami daudz ļaužu, kurus pārāk neinteresē, kas tā par partiju, kādas tās idejas, kāda programma galvenais, lai partijas augšgalā būtu pazīstama personība. Diemžēl arī pazīstamas personības viegli padodas politiķu vilinājumiem un ļauj tiem uz savas muguras braukt uz varas virsotnēm.
Trešais nopietni ņemamais ārpussaeimas spēks sociāldemokrāti gan nebrauc uz mākslinieku kupriem, taču arī viņiem nebūtu ne mazāko cerību tapt ievērotiem, ja priekšgalā nebūtu «lokomotīvju» Jura Bojāra un Jāņa Ādamsona. Sociāldemokrāti liek uz nikniem paziņojumiem un solījumiem nacionalizēt visu nelikumīgi «prihvatizēto». Arī viņu solījumos jāieklausās ar skepsi neba nu viss, ko viņi sola, ir reāli izpildāms. Pēdējie reitingi rāda, ka kāpušas Jaunās partijas akcijas, bet kritušās LSDSP
